Jau šodien katrs var celt māju

– Bet galvenais, Vladimir, ir tas, ka arī šodien katrs var celt māju. Sevī Dievu just un dzīvot paradīzē. Tikai viens mirklis šķir uz Zemes dzīvojošos cilvēkus no paradīzes. Apjausma ir katrā cilvēkā. Ja postulāti netraucē apjausmai, tad…
(4. grāmata 147. lpp.)
Žogs :
No kā tu celsi savu sētu?
No kā? Skaidrs, ka no dēļiem. Nē, pagaidi. No dēļiem var sanākt padārgi. Sākumā jāizrok stabi un jāapvelk zemes gabalam visapkārt dzeloņstieple. Vēlāk gan jāceļ sēta no dēļiem, lai nebūtu redzams, kas aiz tās notiek.
Un cik gadus tāds dēļu žogs stāvēs bez remonta?
Ja būs labs zāģmateriāls, ja dēļus noklās ar pernicu un nokrāsos, ja stabu galus, ko ieraks zemē pārklās ar piķi, tad nostāvēs bez remonta kādus piecus varbūt vairāk gadus.
Un pēc tam?
Pēc tam jāpielabo un jāpiekrāso, lai nesapūst.
Tas nozīmē, ka tev būs pastāvīgi jārūpējas par žogu. Bet taviem bērniem un mazbērniem tas sagādās vēl vairāk rūpju. Vai nebūtu labāk visu izdarīt tā, lai nesagādātu bērniem rūpes un neatstātu viņu skatienam pūstošas būves? Padomāsim kā radīt izturīgāku žogu. Kam būtu ilgāks mūžs, lai pēcteči pieminētu tevi ar pateicību. (..)

– Vladimir, vai nebūtu labāk daudzo stabu vietā iestādīt kokus?
– Kokus? Un pēc tam pie tiem piesist…
– Kāpēc tad piesist? Paskaties, kā aug koki mežā, to stumbri atrodas pusotra līdz divu metru attālumā cits no cita.
-Jā, tā ir, aug… bet starp tiem ir spraugas. Nekāds žogs nesanāk.
– Starp tiem var iestādīt necaurejamus krūmus. Tu paskaties uzmanīgi un iedomājies, cik brīnišķīgs žogs var izaugt. Katram tas būs nedaudz savādāks. Un ikviens priecēs acis. Un pēcteči ilgi atcerēsies brīnišķīgā žoga radītāju. Tas neprasīs laiku remontam un dos labumu. Tam nebūs tikai nožogojuma funkcija. Viens veidos žogu no rindā augošiem bērziņiem, cits no ozoliem. Kāds cits radošā iedvesmā izveidos žogu krāsainu – kā pasakā.
– Krāsainu?
– Iestādīs daudzkrāsainus kokus. Bērziņus, kļavas, ozolus un ciedrus. Vidū ievīs pīlādzi ar sarkani kvēlojošiem čemuriem, starp tiem iestādīs arī irbenāju. Atvēlēs vietu arī ievai un ceriņiem. Pirms tam viss jāpārdomā. Katram vajadzētu pavērot, kādu augstumu attiecīgie koki sasniedz, kā pavasarī zied, kā smaržo un kādus putnus pievilina. Tad tavs žogs dziedās, smaržos, tas nekad nenogurdinās tavu skatienu, jo katru dienu mainīs savu nokrāsu. Pavasarī priecēs ar maigi zaļajiem toņiem, bet rudenī iezaigosies košā krāsziedā.(..)

Dārzs:
– Lai varētu iztikt, ir jāstāda sakņu dārzs. Bet ar to ir krietna noņemšanās.
– Tici, Vladimir, arī sakņu dārzu var ierīkot tā, lai tas tevi īpaši neapgrūtina. Arī šajā ziņā jābūt vērīgam. Kā mežā viss aug starp zālēm, tā varētu augt arī dārzeņi, brīnišķīgi gurķi un tomāti. To garša būs daudz tīkamāka un tie nesīs daudz vairāk labuma organismam, ja zeme ap tiem nebūs atkailināta.
– Bet nezāles? Vai tad stādījumus neiznīcinās kaitēkļi un vaboles?
– Dabā vispār nav nekā nederīga, nav arī nevajadzīgu nezāļu. Nav vaboļu, kas cilvēkam kaitētu.
– Kā tad nav! Bet siseņi un Kolorādo vabole, kas uz lauka noēd kartupeļus?
– Jā, noēd un tādējādi parāda cilvēkiem, ka viņu nezināšana izjauc zemes patstāvību. Nonāk pretrunā ar Radītāja Dievišķajām iecerēm. Kā drīkst katru gadu vienā un tajā pašā vietā neatlaidīgi art un postīt zemi? Gluži kā nesadzijušu brūci skrāpēt, turklāt vēl pieprasot, lai no brūcēm izaugtu kas vērtīgs. Tam zemes gabalam, ko mēs zīmējam, Kolorādo vabole un siseņi nepieskarsies. Kad viss aug patiesā harmonijā, tad audzētājs saņem arī harmoniskus augļus.
– Bet tad jau galu galā iznāk tā, ka tevis izdomātajā zemes gabalā cilvēkam nevajag augsni mēslot, nevajag ar indēm cīnīties pret dažādiem kaitēkļiem, nevajag ravēt, jo tur viss pats no sevis aug! Ar ko tad lai cilvēks nodarbojas?
– Lai dzīvo paradīzē, kā to gribēja Dievs. Tas, kurš spēs radīt tādu paradīzi, saskarsies ar Dievišķo domu un kopā ar to radīs ko jaunu.

Māja:
– Vēl ir jāuzceļ laba māja. Lai tajā bez problēmām varētu dzīvot arī bērni un mazbērni. Ķieģeļu māja, divstāvu kotedža ar tualeti, vannu un ūdens sildītāju. Tagad to iespējams ierīkot jebkurā privātmājā. Biju izstādē un redzēju: tagad radīts daudz palīgierīču, lai nodrošinātu privātmājā visas ērtības. Varbūt tu atkal teiksi, ka šīs tehnokrātiskās pariktes nav jāizmanto?
– Tieši otrādi – vajag izmantot. Ja tev ir tāda iespēja, tad liec tam visam kalpot labam mērķim. Turklāt pārejai uz citiem paradumiem jābūt pakāpeniskai. Bet, lūk, taviem mazbērniem tevis uzceltā māja vairs nebūs vajadzīga. Viņi sapratīs, kad paaugsies. Viņiem būs vajadzīgs cits mājoklis. Tieši tādēļ nav vērts pārāk nopūlēties, lai uzceltu lielu un ļoti izturīgu māju.
– Anastasija, tu kārtējo reizi esi sagatavojusi kādu intrigu. Visu manis teikto noraidi, pat māju. Bet es uzskatu, ka mājai katrā ziņā jābūt labi un kārtīgi būvētai. Tu teici, ka projektu veidosim kopīgi, bet tagad iebilsti pret visu, ko es piedāvāju.
– Protams, kopīgi, Vladimir. Es taču neko nenoraidu, es tikai izsaku savus apsvērumus. Katrs pats izvēlēsies, kas atbilst viņa gaumei.
– Uzreiz varēji vairāk runāt par saviem apsvērumiem. Manuprāt, neviens nesapratīs, kāpēc māja mazbērniem nebūs vajadzīga.
– Mīlestību uz tevi un mūžīgu piemiņu saglabās cita viņu māja. Kad mazbērni paaugsies, viņi katrā ziņā sapratīs, kurš no visiem uz zemes esošajiem materiāliem viņiem ir vispatīkamākais, viņuprāt, visizturīgākais un noderīgākais mājai. Tev šobrīd nav tāda materiāla. Mazbērni uzcels māju no tiem kokiem, kurus iestādīja viņu vectētiņš un mīlēja viņu tēvs un māte. Šī māja viņus dziedinās, sargās no ļaunuma un iedvesmos uz gaišiem darbiem. Tajā dzīvos lielā mīlestības enerģija.
– Jā… Interesanti… Māja no materiāla, no kokiem, kurus audzēja vectēvs, tēvs un māte. Bet kāpēc tā sargās tajā dzīvojošos? Vai tā nav kāda mistika?
– Vladimir, kāpēc tu sauc par mistiku gaišo mīlestības enerģiju?
– Tāpēc, ka ne viss man ir saprotams. Es spriežu par mājas un zemes gabala projektu, bet tu pēkšņi sāc runāt par mīlestību.
– Kāpēc tad pēkšņi? Jau no paša sākuma viss ir jārada ar mīlestību.
– Arī žogs? Arī mežs ar mīlestību jāstāda?
– Protams. Cildenā mīlestības enerģija un visas tavas pasaules planētas palīdzēs tev dzīvot priekpilni, kā pienākas Dieva dēlam.
(4. grāmata 149.-159.lpp.)