Radīšana

Visā Izplatījumā vienīgi Dievam un Dieva dēlam – cilvēkam – piemīt spēja radīt.
(4. grāmata 7.lpp)

– Manuprāt, tas sākotnējais apģērbs novalkājās, bet visu sākotnējo ēdienu cilvēki jau sen ir apēduši. Tagad ir citi laiki, cita ģērbšanās mode un cita ēšanas gaume.
– Vladimir, Dievs savam dēlam deva nenovalkājamas drānas, un pārtikas rezerves ir tādas, ka tās nekad nevar izsīkt.
– Bet kur tas vis ir šobrīd?
– Tas viss arī šobrīd glabājas un pastāv.
– Tad pasaki – kur! Kā ieraudzīt slēptuves, kurās līdz pat šim brīdim glabājas tādi krājumi?
– Tūlīt ieraudzīsi. Tikai skaties ar jūtām. Vienīgi ar jūtām tu varēsi apjaust radošā Dievišķā sapņa būtību.
RADĪŠANAS SĀKUMS
Vēl nebija zemes. Vēl matērija neatspoguļoja Izplatījuma gaismu. Bet, tāpat kā tagad, Izplatījumu piepildīja varenas un daudzveidīgas enerģijas. Enerģijas dzīvās būtības tumsā domāja un tumsā radīja. Tām nebija vajadzīga ārējā gaisma. Tās staroja iekšēji. Un katrā bija viss – gan doma, gan jūtas, gan mērķtiecība. Un tomēr tās bija atšķirīgas. Katrā bija kāda dominējošā enerģija. Arī tagad Izplatījumā pastāv gan iznīcinoša būtība, gan būtība, kas rada dzīvību. Un dažām piemita daudz cilvēka jūtām līdzīgu nianšu. Šīs Izplatījumā eksistējošās būtības nevarēja savstarpēji saskarties. Katras būtības iekšienē daudzās enerģijas izraisīja kā lēnu, tā zibenīgu kustību. Sevī radītais pats to tūlīt arī iznīcināja. Šī pulsācija nemainīja kosmosu, to neviens cits nemainīja, un katra šāda būtība uzskatīja, ka tā Izplatījumā ir vienīgā. Vienīgā!
Savas sūtības neapzināšanās neļāva tām radīt ko tādu, kas būtu nemirstīgs un sniegtu gandarījumu. Tieši tādēļ šajā bezlaicībā un bezrobežībā bija pulsācija, bet nebija vispārējas kustības.
Un pēkšņi visus kā impulss iedzīvināja saskarsme! Vienlaicīgi visus šai bezgalīgajā Izplatījumā. Un pēkšņi viens šo dzīvo enerģiju kompleksu vidū apspīdēja citus. Ar parastiem vārdiem nevar izteikt to, vai šis komplekss bija vecs vai ļoti jauns. Nav svarīgi – vai tas radās no vakuuma vai arī no dzirkstelēm, – par to var padomāt. Šis komplekss ļoti līdzinājās cilvēkam! Cilvēkam, kurš dzīvo šodien! Tas bija līdzīgs viņa otrajam “es”. Nevis materiālajam, bet gan mūžīgajam, svētajam. Tā centienu pilnās enerģijas un dzīvie sapņi pirmoreiz viegli pieskārās Izplatījumā esošajam. Tas vienīgais bija tik dedzīgs, ka visā izraisīja sajūtu kustību. Izplatījumā pirmoreiz atskanēja saskarsmes balss. Ja šīs pirmās skaņas varētu pārtulkot mūsdienīgos vārdos, tad mēs sajustu tajās jautājumu un atbilžu jēgu. No visa bezgalīgā izplatījuma malām pie Tā vienīgā traucās visu izteikts jautājums:
– Ko tu tik dedzīgi vēlies?
Sava sapņa spārnots, tas atbildēja:
– Kopīgu radīšanu un kopīgu prieku, šo procesu vērojot.
– Ko visiem spēj dot prieks?
– Piedzimšanu!
– Kā piedzimšanu? Jau sen katram ir dota pašpietiekamība.
– Piedzimšanu, kurā būtu iekļautas daļiņas no visa!
– Kā gan vienā var apvienot visu iznīcinošo un visu radošo?
– Vispirms līdzsvarojot sevī pretējās enerģijas!
– Kam tas ir pa spēkam?
– Man.
– Bet pastāv šaubu enerģija. Šaubas atnāks un tevi iznīcinās, daudzās enerģijas saplosīs tevi sīkākās daļiņās. neviens nav spējīgs noturēt pretstatus vienotā veselumā.
– Ir arī pārliecības enerģija. Kad pārliecība un šaubas ir līdzsvarā, tās palīdz nākamajam veidojumam kļūt precīzam un skaistam.
– Kā sevi pats vari nosaukt?
– Esmu Dievs. Es sevī spēju uzņemt visu jūsu enerģiju daļiņas. Es izturēšu! Es radīšu! Un manis radītais nesīs prieku visam Izplatījumam!
Un tad visas Izplatījuma būtības vienlaicīgi sūtīja Viņam savu enerģiju varenās plūsmas. Un katra centās būt dominējošā, lai jaunveidojumā kļūtu par noteicošo.
Tā aizsākās visu Izplatījuma enerģiju grandiozā cīņa. Nav tāda laika un lieluma mērvienību, lai raksturotu šīs cīņas mērogus. Miers iestājās vienīgi tad, kad visi beidzot saprata: nekas nevar būt augstāks un varenāks par vienu Visuma enerģiju – Dievišķā sapņa enerģiju.
Dievam bija sapņa enerģija. Viņš spēja visu sevī uzņemt, visu līdzsvarot un nomierināt un sāka radīt. Un, sevī radot nākamības veidolus, izloloja katru detaļu ar tādu ātrumu, kuram nav apzīmējuma, pārdomāja katra veidojuma kopsakarību ar visu. Viņš visu darīja viens. Viens bezgalīgā Izplatījuma tumsā. Viens sevī paātrināja visu kosmisko enerģiju kustību. Neziņa par gala rezultātu visus biedēja un attālināja no Radītāja. Radītājs nonāca vakuumā. Un šis vakuums paplašinājās.
Bija nāvējošs aukstums. Visapkārt valdīja bailes un atsvešinātība, bet Viņš vienīgais jau redzēja brīnišķīgas rītausmas, dzirdēja putnu dziedāšanu un sajuta ziedēšanas aromātu. Viņš ar savu dedzīgo sapni viens pats radīja brīnišķīgus veidojumus.
– Rimsties! – Viņam teica. – Tu atrodies vakuumā, tu tūlīt eksplodēsi! Kā noturi sevī šīs enerģijas? Nekas tev nepalīdz saspiesties, tagad tev atliek vienīgi eksplodēt. Ja tev vēl atlicis kāds mirklis, – apstājies! Lēnītiņām atbrīvo savas radošās enerģijas!
Bet Viņš atbildēja:
– Mani sapņi! Es tos nenodošu! To dēļ es turpināšu saspiesties un paātrināt savas enerģijas. Mani sapņi! Tos redzu zālē, starp ziediem, kur steidzīgi aizrāpo skudra. Un ērgļu māte pārdrošā lidojumā māca lidot savus dēlus.
Ar savu neizmērojamo enerģiju Dievs paātrināja sevī visu Izplatījuma enerģiju kustību. Un iedvesma Viņa Dvēselē saspieda tās graudiņā.
Pēkšņi Viņš sajuta pieskārienu. No visām pusēm Viņu apdedzināja kāda nezināma enerģija un tūlīt atrāvās, sildīdama no attāluma un pildīdama ar jaunu spēku. Un viss, kas bija vakuums, pēkšņi iezaigojās. Izplatījums izdzirdēja jaunas skaņas, kad Dievs jautāja ar maigu sajūsmu:
– Kas tu esi? Kāda enerģija?
Par atbildi skanēja vārdu mūzika:
– Esmu mīlestības un iedvesmas enerģija.
– Manī ir daļiņa no tevis. Tā vienīgā bija spējīga savaldīt nicinājuma, naida un ļaunuma enerģijas.
– Tu esi Dievs, un tava enerģija – tavas dvēseles sapnis – spēja visu harmonizēt. Ja mana daļiņa tai ir palīdzējusi, tad uzklausi mani, Dievs, un mēģini man palīdzēt.
– Ko vēlies? Kādēļ pieskāries man ar visu savas uguns spēku?
– Es sapratu, ka esmu mīlestība. Es nespēju pa daļiņai… Es visa vēlos piederēt tavai Dvēselei… Es zinu: lai netiktu izjaukta harmonija, kas pastāv starp labo un ļauno, tu neielaidīsi mani visu. Bet es piepildīšu tev apkārt esošo vakuumu. Sasildīšu visu tevī pašā un tev visapkārt. Visuma aukstums un migla tevi neskars.
– Kas notiek? Kas? Tu sāki starot vēl spēcīgāk!
– Ne es pati. Tā ir tava enerģija! Tava dvēsele! Es to vienīgi atstaroju. Un tevis atstarotā gaisma atkal atgriežas.
Un tad izmisušais, centienu pārņemtais Dievs, Mīlestības iedvesmots, iesaucās:
– Viss paātrinās! Viss manī plosās! Ak, cik gan iedvesma ir brīnišķīga! Lai piepildās mana mīlestības apstarotā sapņa veidojumi!
Zeme! Kā visa Izplatījuma kodols un visa centrs tapa redzama planēta – Zeme! Pēkšņi visapkārt tapa redzamas zvaigznes, Saule un mēness. No Zemes plūstošā neredzamā radošā gaisma tajos atrada savu atspulgu.
Pirmo reizi Izplatījumā parādījās jauna esība. Materiāla esība, un tā staroja! Neviens un nekas no Zemes parādīšanās brīža nebija redzamas matērijas veidojums. Zeme saskārās ar visu, kas bija Izplatījumā, bet pastāvēja arī pati par sevi.
Tas bija pašpietiekams veidojums. Augošs, dzīvojošs, tas peldēja un lidoja, nemira un nekur nepazuda. Pat no puvuma radās knišļi, bet no tiem cita dzīvība barojās, un dzīve saplūda brīnišķā veselumā.
Visas Izplatījuma būtības skatījās uz Zemi ar neizpratni un izbrīnu. Zeme ar visu saskārās, bet nevienam netika ļauts tai pieskarties.
Dievā auga iedvesma. Un gaismā, kas bija piepildījusi vakuumu ar mīlestību, Dievišķā būtība mainīja savu veidolu, līdz ieguva tagadējā cilvēka ķermenim līdzīgu formu.
Ārpus ātruma un ārpus laika darbojās Dievišķā doma. Savā iedvesmā un apskaidrībā tā radīja, līdz bezgalībai apsteidzot visu enerģiju domas. Radīja vēl vienu, pagaidām – sevī, neredzamu veidojumu.
Pēkšņi uzplaiksnīja apskaidrība, un mīlestības enerģija uzliesmoja karstā kvēlē. Un Dievs sajūsmināts priecīgi iesaucās:
– Skaties, Izplatījum, skaties! Lūk, mans dēls! Cilvēks! Viņš stāv uz Zemes. Viņš ir materiāls! Un viņā ir visu kosmisko enerģiju daļiņas. Viņš dzīvo visās esības sfērās. Viņš ir Mans līdzinieks, un viņā ir daļiņas no visām jūsu enerģijām, tāpēc iemīliet! Iemīliet viņu!
Visam esošajam mans dēls nesīs prieku. Viņš ir manis radīts. Viņš ir piedzimis! Viņš ir viss no visiem! Viņš radīs jaunu veidojumu, un viņa nemitīgā atdzimšana būs bezgalīga.
Viens, daudzkārt pavairots, viņš, neredzamu gaismu izstarodams un vienā veselumā to apvienodams, valdīs pār Izplatījumu. Viņš visam dāvās dzīvotprieku. Es viņam visu atdevu un atdodu arī nākotnes domas.
(4. grāmata 8. – 13. lpp)