Bērnu radīšanas trīs galvenie punkti

– Jā, diemžēl tā iznāk. Cilvēki lielākoties tiek ieņemti miesīgo baudu laikā. Bet cilvēkam, kas radīts pēc Dieva tēla un līdzības, nebūtu jānāk pasaulē kā baudas sekām. Iedomājies citu situāciju. Viņš un viņa mīlot viens otru, būvē dzīvo namu ar kopīgu domu par savu nākamo brīnišķīgo radībiņu. Un iztēlojas, cik laimīgs šajā vietā būs viņu dēls vai meita. Kā viņu mīlulis sadzirdēs pirmo skaņu – savas mātes elpu un Dieva radību – putnu balsis. Pēc tam iztēlē skatīs, kā viņu izaugušais bērns pēc grūta ceļa ieies atpūsties vecāku iekoptajā dārzā un apsēdīsies ciedra paēnā. Tā koka paēnā, kuru viņa vecāki iestādījuši dzimtajā zemē, mīlot viņu un domājot par viņu. Iestādot dzimtas koku, nākamie vecākie iezīmēs pirmo punktu, un šis punkts aicinās planētas nākamības radīšanā. Šis punkts ir vajadzīgs! Tas ir svarīgs! Un vislielākajā mērā tas piemīt Dievam! Šis punkts ir apstiprinājums tam, ka tu radīsi pēc Viņa tēla un līdzības. Pēc Viņa, Diženā Radītāja līdzības! Viņš priecāsies par Sava dēla un Savas meitas saprātīgumu. „Visa pamatā ir doma.” Tajā punktā, kur divu mīlētāju doma aplūst kopā, kur divi sapņo par brīnumainu radīšanu, nonāks visu kosmosa enerģiju plūsmas.
Otrs punkts vai, pareizāk sakot, vēl viens cilvēciskās esības plāns radīsies, kad mīlestībā un domās par brīnišķīgo radīšanu, divi ķermeņi saplūdīs vienā, tajā vietā, kur tu būvē dzīvo un paradīzei līdzīgo namu savam nākamajam bērnam.
Pēc tam sievai, kas kļuvusi grūta, deviņi mēneši jādzīvo šajā vietā. Būtu labi, ja tie būtu pavasara ziedēšanas, vasaras smaržu vai rudens augļu mēneši. Kur nekas, izņemot prieku un patīkamas izjūtas, nenovērsīs uzmanību. Kur viņu ieskaus vien Dieva radību skaņas, kur viņa dzīvos un sajutīs visu Izplatījumu. Nākamajai mātei jāredz zvaigznes. Šīs zvaigznes un visas planētas viņa domās var dāvināt savam brīnišķīgajam bērnam. Māte to visu darīs viegli, jo viņai būs pa spēkam. Mātes domai viss sekos bez vilcināšanās. Un kosmoss uzticīgi kalpos divu mīlošu cilvēku kopradīšanas auglim.
Šajā vietā arī jāveidojas trešajam punktam, jaunam esības plānam. Tur, kur bērns ieņemts, jānotiek arī radībām. Un tēvam jābūt līdzās. Un virs šīs trijotnes visus mūs mīlošais tēvs pacels vainagu.
– Vienreizēji! Nezinu kāpēc, bet no taviem vārdiem, Anastasija, pat elpa aizrāvās. Zini, es pat iztēlojos vietu, par kuru tu stāstīji. Tik spilgti iztēlojos, ka pašam sagribējās tādā vietā vēlreiz piedzimt. Lai tūlīt pat varētu ieiet mātes un tēva stādītajā dārzā. Apsēsties tā koka paēna, kas man iestādīts pirms manas piedzimšanas. Vietā, kur tiku ieņemts un piedzimu. Kur māte staigāja dārzā ar domu par mani, vēl nedzimušo.
– Tāda vieta, Vladimir, sagaidītu tevi ar lielu prieku. Ja tava miesa būtu slima, tā izziedinātu to. Ja tava dvēsele sirgtu tā izdziedinātu to. Tevi, nogurušo pabarotu un savas slāpes veldzētu. Pavērtu mierpilna miega skavas un modinātu ar līksmu saullēktu. Bet tev, tāpat kā vairumam cilvēku uz Zemes nav tādas vietas. Nav savas dzimtenes, kur esības plāni varētu saplūst vienā veselumā.
(4. grāmata 163. – 165. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: