Laulību rituāli

Lai labākie zinātnieki vēdrusu laulību rituālu izanalizē līdz sīkākajai niansei. Un viņi neatradīs tajā, tici man, Vladimir, nevienu okultu vai māņticības izraisītu darbību. Tas ir racionāls un precīzs radīšanas mīlestībai. Uz šā fona tu saskatīsi mūsdienu godību absurdumu, to okulto un māņticības pilno dabu.
(8. grāmata 2. daļa 11. lpp)
Pirmslaulību rotaļas
„Strautiņš”
Jaunieši nostājas pa divi cits aiz cita, sadodas rokās, paceļ tās augšā. Sākumā puisis ar puisi, meitene ar meiteni stāv. Tie, kuri palikuši vieni, vai arī priekšā stāvošie dodas uz „strautiņa” beigām un saliekušies iet zem paceltajām rokām uz tā sākumu.
Pa „strautiņu” ejošais nedrīkst skatīties uz augšu. Viņš uz labu laimi uzsit pa kāda roku, izvēloties sev uz laiku pārinieku. Tas, kuru izvēlējās, viņam seko, un abi nostājas priekšā visiem pāriem. Tas, kurš paliek bez pāra, dodas uz „strautiņa” beigām un atkal sev izvēlas pārinieku.
Pirmo reizi sadevušies rokās, jaunieši viens otram bez vārdiem varēja pavēstīt ne mazums jūtu. Atzīšanās, pateicība un mīlestība vai – tieši otrādi – atgrūšanās. Rotaļas laikā pāri mainījās un bija viegli salīdzināt, kura pārinieka roka tev ir vispatīkamākā.
(8. grāmata 2. daļa 116. lpp)
„Častuška pret častušku”
Viena otrai pretī nostājas divas rindas: vienā jauni puiši, otrā – meitenes. Pēdējā meitene rindas galā pēdējam puišu rindas galā stāvošajam puisim velta četrrindi. To dziedot viņa arī dejo. Tiklīdz častuška izskan, pārējās meitenes ātri divas reizes piesit pie zemes kājas un trīs reizes sasit plaukstas. Ja pretī stāvošais puisis pa šo laiku nepaspēj sacerēt vai atcerēties atbilstošu atbildi, meitene dzied jaunu častušku nākamajam rindā stāvošajam puisim.
Ja jauneklis laikus izdomā piemērotu atbildi, asprātīgais dziesmu dialogs turpinās. Taču tā gadās reti.
(8. grāmata 2. daļa 117. lpp)
Kāzu rituāls
Sagatavošanās:
Apmēram uz hektāru lielā pašu izraudzītā zemes gabala viņi projektēja reālu dzīvi. Viņiem domās bija jāizprojektē sava māja, turklāt tā, lai veidotos labvēlīga savstarpēja iedarbība, lai augi cits citam palīdzētu.
Ļubomila un Radomirs ātri atrada zemes gabalu savai nākamajai dzimtas mājvietai. Viņi, gluži kā sarunājuši, devās ārpus apmetnes uz vietu, kur atradās neliels meža klajumiņš un tikko manāma urdziņa iztecēja no neliela avotiņa.
Radomirs te nebija pirmo reizi. Viņš sēdēja, sapņoja par nākotni, par dzīvi kopā ar savu mīļoto.
Divas reizes te sava uzticamā auļotāja mugurā garām bija jājusi arī Ļubomila. Pati nezinādama kāpēc, viņa kādu dien apturēja zirgu pie strautiņa, pastaigāja pa meža klajumiņu, atpina bizi, sasēja matus ar prievīti, un ilgi stāvēja pie bērza.
Tagad abi mīlošie divatā stāvēja šajā vietā.
Man patika šeit pabūt vienam, es gribētu, lai te turpinās mūsu dzimta, – teica Radomirs.
Arī man patīk šī vieta, – nočukstēja Ļubomila.
Nākamajā dienā, kad sāka aust gaisma, Radomirs uz noskatīto vietu atveda ratos kārtis – ap pusotru desmitu, garas vītolu klūgas un nelielus mietiņus, izkapti. Tikko bija sācis pļaut zāli, kā redz: Ļubomila traucas šurp sava zirga mugurā. Radomirs nespēja acis novērst no meitenes, un viņa sirds strauji pukstēja.
– Sveicu tevi ar jaunu dienu, radītāj, – Ļubomila smaidīdama teica Radomiram. – Laba diena sākas un es nolēmu atvest krāsainas lentītes, lai varētu atzīmēt nākamo stādījumu vietas.
– paldies tev par dienas izdaiļošanu, atbildēja Radomirs.
Mīlošie jaunieši neapskāvās un neskūpstījās. Vēdrusiem līdz kāzām nebija pieņemts to darīt. Un šādai rīcībai bija dziļa jēga: apskāvienus un skūpstus viņi līdz bērnu ieņemšanai nepārvērta par kaut ko ikdienišķu. Un tāpēc tad, kad notika bērna ieņemšana, viņu enerģija bija maksimāli sakāpināta. Arī satikšanos viņi nekad nesarunāja.
Katrs devās uz izraudzīto vietu, kad pats to vēlējās.
Pēc nedēļas Radomirs bija uzbūvējis slietni, līdzīgu mazai jaukai mājiņai. Divarpus metru platu un trīs metrus garu. Kārtis viņš ieraka zemē un no savītiem zariņiem izveidoja sienas, pārsegumam izmantoja kārtis un zariņus.
To visu abi pārklāja ar sausu zāli, bet iekšpusē Ļubomila visas sienas un griestus izklāja ar rakstā austu audeklu. Un sagatavoja divas guļvietas: ieklāja tajās salmus, pa virsu sienu, tam pāri uzsedza segu.
Intīmās tuvības starp viņiem nebija. Šāda tuvība pirms laulāšanās, pirms ģimenes ligzdas izveidošanas tika uzskatīta par apvainojumu nākamajiem bērniem.
Turklāt mīlošajiem bija daudz darba:

Uz plata dēļa izgrebt zemes gabala plānu un atzīmēt debespuses, saules lēkta un rieta, kā arī Mēness uzlēkšanas vietu. Vēl gan dienā, gan naktī plānā atzīmēja vēja kustības spēku un virzienu.
Apstaigāt zemes gabala robežas, ilgi stāvot un iztēlojoties nākamo stādījumu ainu, un pie plāna pārbaudot vai tiem nekaitēs vējš, vai nekritīs virsū ēna.
Ziemā Ļubomila savu vecāku mājās auda, ar mīlestību izšuva Radomira kreklu.
Radomirs bieži brauca uz nākamo dzimtas mājvietu, joprojām atzīmēja vēja virzienus, iegaumēja kā klājas sniegs.
Pavasarī viņi atzīmēja katra auga atrašanās vietu ar mietiņiem un zariņiem, pie kuriem bija piesietas krāsainas lentītes, visu rūpīgi saskaņojot.
Radomiram bija jāizrok aka, jāiežogo strautiņš.

Pirms kāzām:
Vispirms gāja uz ciemu, kur dzīvoja līgavainis, pēc tam uz līgavas ciemu. Un iegriezās katrā mājā aicinot saimniekus uz kāzām. Viņu ierašanos satraukti gaidīja ikvienā mājā. Katrs gribēja redzēt viņu mīlestību un tikt skaidrībā par to, ko dāvināt viņu dzīvajai mājai. Kad jaunais pāris iegāja dārzā, pagalmā vai mājā, viņi saimniekiem neko daudz neteica. Katram tikai vienu frāzi, piemēram, tādu: „Ak, cik skaista ir jūsu ābelīte” vai „Kaķēna skatiens ir tik saprātīgs,” „Cik uzvedīgs un strādīgs ir jūsu lācis.”
Šāda uzslava kokam, kas auga dārzā, vai kaķēnam, kas dzīvoja šajās mājās, nozīmēja atzinību saimnieku dzīvesveidam un to, ka arī viņi gribētu sev tādu augu vai dzīvnieku.

Kāzu diena:
Cilvēki nostājās visgarām zemes gabalam, kura robežas abi jaunieši bija iezīmējuši ar sausiem zariņiem. Bet centrā, līdzās slietnim, pacēlās ziediem rotāts pakalniņš. Radomirs uzkāpa tajā un, mazliet satraucies, izklāstīja sanākušajiem cilvēkiem nākamās dzimtas mājvietas projektu.
Ikreiz, kad jauneklis norādīja uz kādu vietu, kur bija paredzēts stādīt noteiktu augu, no ļaužu apļa iznāca cilvēks un nostājās Radomira norādītajā vietā. Un šis cilvēk turēja rokās tā auga dēstu, kuru bija nosaucis Radomirs. Cilvēki paklanījās katram, kurš iznāca no apļa. Jo viņu taču bija uzslavējuši jaunie, kad abi apstaigāja dzimtu mājvietas, par to, ka pratis izaudzēt ko tik brīnišķīgu. Tātad iznākušais bija Radītāja – visu Tēva, visus mīlošā dieva uzslavas cienīgs.
Pabeidzis stāstīt par projektu, Radomirs nokāpa no pakalniņa, piegāja pie Ļubomilas, kas satraukta un ļoti saviļņota vēroja visu notiekošo, paņēma viņu pie rokas un lēnām ved uz pakalniņu.
Un Radomirs visiem dzirdot teica:
– Mīlestības telpu es šeit radīju ne jau viens. Līdzās man un jūsu priekšā, cilvēki, stāv mana brīnišķīgā iedvesmotāja.
Sākumā meitene, labāk būtu gan viņu saukt par jaunavu, visu priekšā nolaida acis.
Rau, Ļubomila pacēla savas acis pret cilvēkiem.
Un tūlīt atskanēja visu viņas priekšā stāvošo gaviļu sauciens. Meitenes sejā atmirdzēja nevis pārgalvīgs, bet gan drosmīgs smaids. Mīlestības enerģijas piestrāvots. Vaigos parādījās spilgtāks sārtums nekā parasti. Jaunās sievietes veselībā kūsājošais augums un acu mirdzums it kā sasildīja sanākušos cilvēkus un visu apkārtējo telpu. Uz mirkli viss it kā pamira.
Jaunā dieviete stāvēja cilvēku priekšā starojoša savā skaistumā. Viņiem no šā skata gandrīz vai elpa aizrāvās.
Tāpēc jaunavas vecāki ne uzreiz, bet gan pamazām pienāca, vecāku un jaunāku ģimenes locekļu pavadīti, pienāca pie uzkalniņa, kur stāvēja abi iemīlējušies jaunieši.
Apstājušies pie tā, viņi vispirms paklanījās jaunajam pārim, pēc tam māte jautāja līgavai, savai meitai:
– Visa mūsu dzimtas gudrība ir tevī. Saki mums, mana meita, vai tu redzi savas izraudzītās zemes nākotni?
– Jā, māt, redzu, – atbildēja Ļubomila.
– Teic man, meita mana, – māte turpināja, – vai viss, kas no nākotnes tika parādīts, tev patīk?
– Izklāstītais projekts man iet pie sirds. Un tomēr gribu tajā arī no sevis ko pielikt klāt.
Veikli nolēkusi no uzkalniņa, Ļubomila ātri skrēja starp cilvēkiem uz topošā dārza viņu galu. Tur apstājās un teica:
– Šeit jāaug kokam ar adatainam lapām, bet līdzās tam – bērziņam. Kad pūtis vējiņš no tās puses, tas saskarsies ar priedes, pēc tam ar bērza zariem, pēc tam vējiņš palūgs, lai koku zari nodzied melodiju. Un šeit – viņa paskrēja mazliet sānis, – šeit augs puķes. Vispirms, lai iekvēlojas sarkanā krāsa, nedaudz vēlāk violetā, te – tumši sarkanā.
Ļubomila sasarkusi, daiļa kā feja, uzsāka deju nākotnes dārzā. Un atkal aplī stāvošie viesi sāka darboties, steidzās aiznest sēklas uz turieni, kur bija norādījusi dedzīgā jaunava.
Pabeigusi deju, viņa atkal piegāja pie uzkalniņa un, nostājusies līdzās savam izredzētajam, teica:
– Tagad šeit būs brīnišķīga telpa. Zeme te radīs brīnišķīgu ainavu.
– Mana meita, pasaki tagad visiem cilvēkiem, – māte atkal uzrunāja Ļubomilu, – kurš būs visas šīs brīnišķīgās telpas valdnieks? Kuram no visiem cilvēkiem, kas dzīvo uz Zemes, tu gribētu uzlikt galvā vainagu?
Un tad pagriezusies uz līgavaiņa pusi, līgava teica:
– Vainagu ir cienīgs pieņemt tas, kura doma ir spējīga radīt brīnišķīgu nākotni, – un viegli noglāstīja līdzās stāvošā Radomira plecu. Puisis noslīga viņas priekšā uz viena ceļa. Un meitene lēnām uzlika viņam galvā skaistu, pašas pītu vainagu no smaržīgām zālītēm un puķēm. Pēc tam trīs reizes ar labo roku noglāstīja viņa galvu un ar kreiso roku to nedaudz noliec uz savu pusi. Tad Radomirs piecēlās. Ļubomila nokāpa lejā no uzkalniņa un padevīgi nolieca savu galvu viņa priekšā.
Nu kā bija pieņemts, pie uzkalniņa pienāca jaunekļa tēvs ar ģimeni. Viņi godbijīgi apstājās un tēvs dēlam, kura galvu rotāja vainags un kurš stāvēja augstāk par visiem jautāja:
– Kas esi tu, kura doma spējīga radīt Mīlestības telpu?
Un Radomirs atbildēja:
– Esmu tavs dēls un Radītāja dēls.
– Tev galvā uzlikts vainags – diženas misijas priekšvēstnesis. Ko tu, vainagotais darīsi, kam pār savu telpu ir vara?
– Radīšu brīnišķīgu nākotni, – skanēja atbilde.
– Kur ņemsi spēku un iedvesmu, mans dēls un vainagotais Radītāja dēls?
– Mīlestībā!
-Mīlestības enerģijas var klīst pa visu izplatījumu. Kā tu saskatīsi Visuma mīlestības atspulgu uz Zemes?
– Ir kāda meitene, tēvs, un viņa man ir Visuma mīlestības atspulgu uz Zemes, – pateicis šos vārdus, viņš nokāpa lejā pie Ļubomilas un, paņēmis viņu aiz rokas, uzveda uzkalniņā.
Abi noskatījās kā viņu ģimenes saiet vienā pulkā, apskaujas un jokojas.

(8. grāmata 2. daļa 121. – 128. lpp.)

Laulību rituāls sievietēm, kurām ir bērni

Kādu vakaru, kad tuvojās gulēt iešanas laiks un ugunskurs bija izdzisis, Dima teica:
Vīrs un sieva normālās ģimenēs guļ kopā vienā istabā, viņu bērni – citā. Varbūt es varu gulēt tavā teltī, Ivan, bet tu ar mammu mūsējā?
Mēs taču vēl neesam vīrs un sieva, – iebilda Svetlana.
Ivans piecēlās, pasniedza Svetlanai roku, palīdzot viņai piecelties, un mazliet uztraucies, svinīgi sacīja:
Ar tevi, brīnišķīgā dieviete, un ar mūsu brašo dēlu es spētu radīt Mīlestības telpu uz mūžiem.
Svetlana viņam klusi atbildēja:
Mēs esam gatavi tev palīdzēt diženajā radīšanā.
Dima pielēca kājās un sāka aplaudēt, pēc tam zem zvaigžņotajām debesīm viņi veica kāzu rituālu un kļuva par vīru un sievu, un pie reizes arī īstenoja adoptācijas rituālu, un Dima kļuva par Ivana miesīgo dēlu.
Droši vien tu, Anastasija, gribēja teikt, ka Dima kļuva par Ivana audžudēlu?
Viņš kļuva par miesīgo dēlu. Ivans Dimam kļuva par miesīgo tēvu.
Bet kā gan tas varēja notikt, Anastasija? Tas taču ir pretrunā ar visiem bioloģija likumiem?
Bet nav pretrunā ar debesīm. Vēdrusi pārzināja debesu likumus. Ivans, Dima un Svetlana zināja, kāds ir vēdrusu laulību rituāls sievietēm, kurām jau ir bērni. Un viņi to veica.

Tajā galvenajai nozīmei ir domai, triju cilvēku vēlmei veidot kopīgu nākotni. Sievietei ir galvenā loma, sagatavojoties šim rituālam. Viņai jāmāk izskaidrot bērnam nepieciešamību dzīvot ģimenē, tēva lomu un to, kā viņi kopā veidos dzimtas mājvietu, būvēs māju, stādīs dārzu. Kad bērnam radīsies šāda vēlme, viņš jāiesaista nākamā vīra un tēva meklējumos. Katra māte savu bērnu pazīst labāk nekā citi, un nav kaut kāda viena paņēmiena, kā panākt vēlamo rezultātu, katrai mātei tas būs citāds, bet galvenais ir sasniegt mērķi.
Daudziem bērniem ne jau uzreiz rodas vēlēšanās, lai mātei, lai viņu mājās uzrastos kāds cilvēks. Un, kamēr bērnam neradīsies vēlēšanās kopā ar māti meklēt tēvu, labāk nevienu mājās nevest.
Mātei ir galvenā loma tikai laulību rituāla sagatavošanas sākumā. Tā veikšanas laikā galvenais enerģētiskais spēks būs bērna doma.
Ja vīrietis un sieviete ir nolēmuši dzīvot kopā, bet sievietei ir pavisam mazs bērniņš, viņi var dzīvot kopā, neveicot rituālu, kamēr bērns nebūs pieaudzis un nesāks apzināties ģimenes dzīves būtību. Lai notiktu šī apzināšanās, vīrietim un sievietei jāvelta tam kopīgi pūliņi. Šis rituāls jāizpilda arī tad, ja bērns augot uztver savu audžutēvu kā miesīgo tēvu. Jo tas pieņemto dēlu vai meitu padara tuvu tēvam gan garīgi, gan miesiski. Šis rituāls ļoti labvēlīgi ietekmē tikai tajā gadījumā, ja tiek veikts uz nākamās dzimtas mājvietas zemes, turklāt neatkarīgi no tā, kas to sācis pirmais iekārtot – vīrietis vai sieviete. Svarīgi ir, lai tā patiktu visiem, taču pirmām kārtām bērnam.
Rituālam jānotiek zem klajām zvaigžņotām debesīm. Jādeg ugunskuram vai trim svecēm. Svetlanai un Ivanam paveicās: pēc abu atzīšanās vēlmē veidot kopīgu dzīvi virs viņiem debesīs spīdēja daudz zvaigžņu, dega arī ugunskurs, tāpēc nevajadzēja gaidīt citu nakti, lai salaulātos. Un viņi visu izdarīja pareizi.
Ivans un Svetlana nostājās Dimas priekšā, un pirmais, palūkojies zvaigznēs, sāka runāt Ivans:
Šeit, uz dzimtas mājvietas zemes, gribu uzsākt mūsu dzimtas laimīgo dzīvo. Uzbūvēt māju, iestādīt dārzu.
Lūdzu tevi, Dima, dot savu piekrišanu tam, ka varu uz mūžiem salaulāties ar tavu māti, bet tu kļūtu par manu miesīgu dēlu.
Būšu ļoti priecīgs, ja tu, Ivan, dzīvosi kopā ar māmiņu un mani. Varbūt es pat sākšu labāk mācīties. Bet vai es drīkstu tevi saukt par tēti?
Protams, – atbildēja Ivans.
Paldies, tev, dēliņ, ka palīdzēji man vīru atrast. Esmu ar mieru kļūt viņam par uzticīgu sievu. Sievai ir jārūpējas par vīru. Atļauj, dēliņ, arī man ieskaut ar rūpēm Ivanu, tavu tēvu.
Protams, māmiņ, katrā ziņā rūpējies par Ivanu. Arī es rūpēšos par viņu.
Šajā rituālā nav vienmēr jāizrunā kādi noteikti vārdi. Tajā svarīga ir doma, kas jāsadzird planētām, kuras attiecīgajā brīdī atrodas virs pāra, kas laulājas, un viņu bērna vai bērniem. Lai tā notiktu, no iepriekš atnesta trauka ar ūdeni, piemēram, no glāzes vai krūzes, katram dalībniekam jānodzer ne mazāk kā trīs malki un, lejot ūdeni uz plaukstām, jāsaslapina ar to mati. Pēc tam visi trīs apguļas zālē, galvu pie galvas, sadodas rokās un nemazāk kā deviņas minūtes skatās zvaigžņotajās debesīs, domās lūdzot planētas, kas atrodas virs viņiem, palīdzēt dzimtai veidot laimīgu dzīvi un aicinot mīlestību ienākt dzimtas mājvietā. Tā arī notiks, ja visu triju doma būs patiesa un stipra.
Mīlestības jūtām laulāšanās brīdī nav obligāti jābūt ļoti spēcīgām. Pietiek ar savstarpējām simpātijām vai aizraušanos. Pie viņiem noteikti atnāks stipra mīlestība. Ar vēdrusiem tā notika gandrīz vienmēr pēc gada vai diviem.
Šim rituālam piemīt liels spēks, taču tas nav okults. Kad astronomi, psihologi atgūs kaut vai daļu pagātnes zināšanu, cilvēki apjautīs tā kosmisko ietekmi.
(8. grāmata 2. daļa 198. – 201. lpp.)

Anastasijas salaulāšanās dziesmiņa
Es pati sevi esmu salaulājusi –
Un tagad esmu tava sieviete.
Mans vienīgais vīrietis esi tu.
Mūsu sapņi kļūs par īstenību.
Uz Zemes, gaišzilās planētas,
Mums ar tevi būs laimīgs dēls,
Skaista un gudra meita būs.
Viņi cilvēkiem daudz laba darīs.
Debesis mani salaulāja ar tevi.
Uz mūžiem nu tava esmu sieviete.
Uz zvaigznes, tālas un lielas
Dzīvos mūsu mazbērni.
(8. grāmata 2. daļa 226. lpp.)