Bērna apmācība mājās

Sarunās nereti izskan domas par bērnu mācīšanu mājās. Kādēļ tā? Vai tad bērnudārzs un skola neapmierina? Izrādās, ka tā ir, tāpēc šeit ir citēti vairāki viedokļi no Draugiem.lv domubiedru grupas “Anastasijas sapnis”.

 „Par skolu un mājmācību… Kā skolotāja varu tikai apsveikt šo vecāku izvēli (līdz 4.klasei noteikti)!!! Kā rāda mana konkrētā pieredze – tiešām tikai 1/3 daļa skolā pavadītā laika tiek veltīta mācībām, pārējais laiks ir – savstarpējo attiecību noskaidrošana (skolēns/skolēns, skolēns/skolotājs) Labi, ja skola maza, bet ko darīt lielā 500 un pat 1000 bērnu skolā???

Par pirmsskolas apmācību vispār nav ko satraukties – runājiet ar bērnu par dzīvi, tā arī visa apmācība. Lasiet kopā pasakas, skatieties putnus un mākoņus debesīs, koku lapu krāsas “ķeriet” uz papīra… Birokrātu dēļ varat pieteikt bērnu kādā mācību iestādē, kurā saprot jūsu vēlmi dot bērnam labāko mājās, jo tikai vecāki patiešām labāk zina, kā un kurā mirklī labāk bērnam iedot zināšanas un izpratni par dzīves likumsakarībām.”

„No savas puses varu teikt tā – pirmkārt, katrs gadījums ir jāskatās individuāli. Arī parastā skola ir pieredze un kaut kādu pieredzi šajā lauciņā, vismaz, manuprāt, vajag gūt. Kaut vai lai iemācītos tikt pāri sarežģītām, saspīlētām situācijām. Un, tā kā Latvijā šobrīd obligāta ir 9 klašu izglītība, tā vai citādi, no tās nekur neizbēgt… Jautājums vienīgi, cik pēc iespējas labākā formā to realizēt…”

„Varu ieteikt dziļāk papētīt cilvēktiesību un arī bērnu tiesību aizsardzības likumus… Zinu cilvēkus, kas savus bērnus māca mājās un ir izgājuši cauri šai birokrātijas “ellei”, atsaucoties tieši uz vairākiem punktiem šajos likumos.

Bērnam ir tiesības uz patīkamu un pozitīvu (gan fiziski, gan psiholoģiski) vidi (lietām, cilvēkiem). Ja skola nespēj nodrošināt konkrētam bērnam piemērotu vidi (dažādos aspektos), tad vecāki ir tiesīgi bērnu audzināt un skolot mājās! Nav likuma, kas nosaka, ka bērnam pret viņa un vecāku gribu jāapmeklē pirmsskolas izglītības iestāde. Tas pats, kas ar potēšanu, mājas dzemdībām utt.

Protams, ir svarīgi, lai bērns būtu sagatavots skolai gan psiholoģiski, gan intelektuāli, bet tas arī ir individuāli – gadi nav noteicošais!

Kā viss mūsu valstī, arī attieksme pret šo jautājumu ir atkarīga no konkrētiem cilvēkiem izglītības pārvaldē. Jāsaka liels paldies Cēsu rajona pārvaldei, kas ir soli priekšā visai valsts izglītības sistēmai ar savu pretimnākošo, cilvēcisko attieksmi. Ne velti 3 bērni Cēsu rajonā var un drīkst mācīties mājās – tas notiek ar izglītības pārvaldes atbalstu!”

Citāts no Vispārējās izglītības likuma:

„22.pants. Pirmsskolas izglītības programmas īstenošana.

(1) Pirmsskolas izglītības programmu īsteno vispārējās pirmsskolas izglītības iestādēs, pirmsskolas grupās, kā arī ģimenēs. Pirmsskolas izglītības programmu bērniem ar speciālām vajadzībām īsteno speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs un grupās.

(2) Piecgadīgo un sešgadīgo bērnu obligāto pirmsskolas izglītības programmu īsteno pirmsskolas izglītības iestādēs, speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs, vispārējās izglītības iestāžu sagatavošanas grupās, kā arī ģimenēs, saņemot metodisku palīdzību pašvaldību pirmsskolas izglītības konsultatīvajā centrā.”

„Lūk, likums, ka obligāto pirmsskolas izglītību var apgūt arī ģimenēs, saņemot metodisku palīdzību pašvaldību pirmsskolas izglītības konsultatīvajā centrā. Tā kā mūsu rajonā nav tāda konsultatīvā centra, tad rajona izglītības pārvaldē ieteica vienoties ar bērnudārzu. Šoreiz vadītāja piekrīt, ja kāda no audzinātājām būs ar mieru veltīt laiku atsevišķām konsultācijām. Nav teikts, ka šī konsultatīvā palīdzība ir obligāta, tā kā to mēs, iespējams, varēsim izlaist.

Vadītājas vienīgais arguments pret – iztrūkstošā komunikācija ar vienaudžiem. Tā kā bērns ir kautrīgs, viņa uzskata, ka vienaudžu vidū iespējams to pārvarēt, iemācoties kļūt bezkaunīgākam un pastāvēt pašam par sevi. Vēl pieminēja, ka bērniem jāiemācas kašķēties savā starpā, lai pastāvētu par saviem uzskatiem, jo pasaulē viss kļūst nežēlīgāks un izdzīvo stiprākais.. Es iebildu, ka tādā veidā pasaule jau nekļūs labāka, kam vadītāja piekrita.

Manuprāt, kautrība nav nekas nosodāms un to nevar “izārstēt” bērnu “iemetot” vidē, kur cenšas izdzīvot stiprākais. Tā var tikai sabradāt pašapziņu un arvien vairāk noslēgties sevī.”

„Izolēt bērnu no sabiedrības arī, protams, nav prāta darbs, bet ja tā ir bērna temperamenta īpatnība, garīga nepieciešamība, kāpēc priekšlaicīgi traucēt ar lieku uzmākšanos šo “cālēna” izšķilšanos???

Un vispār – vai bērnam pajautājāt? Tieši bērnam būtu jāizšķir šis jautājums par iešanu “uz darbavietu”. Mēs, lielie, taču arī izvēlamies darbavietas un apstākļus, kāpēc bērnam to noliedzam?”

„Es zinu vienu ģimeni, kurā bērni mācās mājās. nāk privātskolotāji, paši vecāki šo to māca. Nezinu gan, cik lieli ieguvēji ir bērni. Tieši komunikācijas ziņā. Ģimene dzīvo noslēgti.”

„Ja bērns ir kautrīgs vai bikls, tad, manuprāt, jāuzmanās no pārlieku lielas sabiedrības un kolektīviem (bērnudārzs). Bērnudārzs un “cīņa par izdzīvošanu” drīzāk atstās psiholoģisko traumu uz mūžu, nekā uzlabos komunikācijas spējas. Bērnam jāļauj psiholoģiski nobriest kontaktiem ar pasauli un vienaudžiem. Tad, kad mazais pats izrādīs interesi par vienaudžiem, tad arī varbūt būs piemērots brīdis sūtīt uz dārziņu, bet ne ātrāk.”

„Domāju, ka starp Anastasijas idejas piekritējiem atrastos arī cilvēki ar pedagoģisko izglītību. Atliek tikai reģistrēt privātskolu, kurā viņi strādā. Tas viss tik pat labi var būt arī tikai uz papīra, noslēgt līgumus ar cilvēkiem, kuri vēlas savus bērnus mācīt mājās. Tad jūs neviens netraucēs, jo it kā skaitīsies, ka jūsu bērns līdz 9. klasei iet mūsu privātskolā (internātā), savukārt jūs viņu mācāt mājās, vajadzības gadījumā konsultējaties ar pedagogiem, kuriem, protams, vajag maksāt kādu simbolisku samaksu. Vienīgais, vajag atrast materiāli situētus cilvēkus, kas palīdzētu ar finansu ieguldījumiem un telpām, kurās reģistrēt privātskolu. Varbūt skan pārāk vienkārši, bet pret šo sistēmu, kas tagad ir pasaulē iestrādājusies var cīnīties, vienīgi radot uz tādiem pašiem principiem balstītas sistēmas, citreiz pat nekaunīgas.”

„Es gan esmu par bērnudārzu, pie vienaudžiem, jo tieši tajā sabiedrībā viņiem būs jādzīvo. Man ir trīs bērni – 23, 16 un 5 gadus veci, tāpēc ļoti labi apzinos, ko runāju. Ar mazāko arī tā pati kautrēšanās problēma. Pirmo reizi aizgājām 3 gados uz dārziņu, nepatika, raudāja un attiecīgi arī slimoja. Iespēja mājās sēdēt tieši tad man uzradās un palikām mājās, kontaktu ar vienaudžiem nebija. Tad sāku pāris reizes nedēļā vest uz estētisko skoliņu. Nodarbības nepiespiestas, skolotājas jaukas, mācības radošas un kontakts ar vienaudžiem arī. Ar otro piegājienu dārziņā jau aizgāja smaidošs, priecīgs bērns, kurš vairs arī neslimoja, jo dārziņā iet iepatikās! Nevajag bērnam atraut šo kopā būšanu ar vienaudžiem! Viņiem tā ir svarīga. Un ne jau tāpēc, lai kašķētos un mācītos būt bezkaunīgam. Kas tāds nav, par tādu nepaliks!”

„Par to bērnudārzu (vai skolu) un sabiedrību. Lieliem “sabiedrības” audzināšanas piekritējiem gribu uzdod jautājumus:

1. Vai bez bērnudārziem un skolām bērni nekontaktējas? Ja nē, tad vai tas nav atrisināms? Vai brīvdienās bērni nekontaktējas?

2. Ja tas ir pieaugušu dzīves modelis, kāpēc ir jāapvieno viena vecuma bērni vienā grupā (klasē)?

Vispār runājot, bez konkrētiem izņēmumiem, ne bērnudārzs, ne skola nevar atrisināt jautājumu ar bērna adaptāciju sabiedrībā. Tāda ir mana pārliecība. Lai gan tie ļoti labi sagatavo cilvēku dzīvei sistēmā. Faktiski gatavo skrūvītes. Labi, ka ne uz visiem tas darbojas, un, ņemot vērā, ka sistēma pati sevi iznīcina, tas vispār darbojas mazāk un mazāk.”

„Bērns, dzīvojot mājās, kādu dienu nedēļā var apmeklēt mūzikas vai mākslas skolu, kādu pulciņu, kura nodarbības interesē. Iet ar vecākiem uz dažādiem pasākumiem, izstādēm un izrādēm, kaut dabu vērot jūras krastā vai mežā (arī ar enciklopēdiju padusē!). Domāju, ka šie vecāki, kas uzņemas atbildību, arī spēj izplānot dažādas aktivitātes, lai bērns nebūtu atrauts no pozitīvās sabiedrības ietekmes un arī vienaudžiem…”

Atceraties savu skolu? Laiku, kad jūs mācījāties vai mācāties? Vai atmiņas ir patīkamas? Ir mazas skoliņas, kuras palikušas cilvēku atmiņā ar jaukām sajūtām, priecīgiem notikumiem un mīļiem skolotājiem. Tur noteikti ir bijusi patīkama, labvēlīga atmosfēra, kur katrs juties kā savējais, citu pieņemts un cienīts. Bērni vēlas iet uz tādu skolu. Viņi zina, ka viņiem tur būs labi.

Lielajās skolās tik sirsnīgu atmosfēru radīt ir grūtāk. Ir vēl vairāki apstākļi, ieskaitot izglītības politiku kopumā, skolotāju un audzinātāju motivāciju un dažādi audzinātu bērnu piespiedu apvienošanu, kas izraisa nepatiku pret iešanu „uz darbu.”

Vai nelaišana uz skolu nozīmē atraušanu no sabiedrības? Paskatīsimies no citas puses. Bērni taču iet pagalmā spēlēties ar citiem. Tas notiek dabiski, vienkārši, nepiespiesti. Noteikti esat pamanījuši – ja radām bērnam patīkamu vidi, viņš tajā ar prieku iekļaujas. Tāda vide ir draugi mājās, labu audzinātāju vadītas grupiņas bērnudārzā, interešu grupas utt. Ja pratīsim skolu radīt draudzīgu, patīkamu, pieņemošu, atbalstošu – bērns uz to ies ar prieku. Tātad gluži loģiski rodas secinājums, ka mācīšanās mājās pie patīkamiem skolotājiem ir derīga lieta. Uzskatu, ka jābūt vairākiem ceļiem, kā iegūt izglītību. Par laimi, tādi mums ir pieejami. Protams, izvēle ir katra paša ziņā. Nav labāku vai sliktāku attīstības ceļu, cilvēks iet pa to, kurš viņam ir visvairāk piemērots.

Kā būs ar adaptēšanos lielajā, skarbajā pasaulē? Manuprāt, mazam bērnam vispirms jāiemācās sevi cienīt un augstu vērtēt, ko var izdarīt tikai mīlošā vidē. Kad viņš būs uzsūcis sevī ētikas normas, sapratis pozitīvu pieeju dzīvei un pārliecinājies, ka tas strādā, viņš varēs droši iet pasaulē. Viņam būs stabils pamats, uz kā balstīties, viņu vairs nevarēs samulsināt ar autoritatīviem tekstiem un vieglas laimes solījumiem.

Ir vairākas ģimenes, kuras ir panākušas savu bērnu mācīšanu mājās. Standartizētas pieejas nav. Ir dzirdēts par privātskolotājiem, kuri nāk uz mājām. Citur organizē klasi skolā ar vienu vai diviem skolēniem un individuālu pieeju. Katrā gadījumā ir vērts iet un interesēties. Ja citiem ir izdevies to panākt, izdosies arī Jums.

Kārlis Šulcs