Vladimirs Megre

Vladimirs Nikolajevičs Megre ir grāmatu sērijas „Krievijas Skanošie ciedri” autors.
Par Vladimira Megre dzīvi pirms grāmatu rakstīšanas sākuma nav daudz zināms, izņemot dažas epizodes, kuras viņš pats apraksta savās grāmatās. Viena no tām ir mūka Tēva Feodorīta periodiskas vizītes sešdesmitajos gados, kad padsmitgadīgais Megre periodiski devās uz Sergievas Trīsvienības klosteri Sergievas Posadas (tagad Zagorskas) pilsētā Maskavas austrumos. Šīs tikšanās (aprakstītas 2. grāmatas 24. nodaļā) atstāja ilgstošu ietekmi uz jaunā Vladimira prātu un, iespējams, var tikt uzskatītas par sākumu viņa garīgajām pārvērtībām, tiekoties ar Anastasiju Sibīrijas taigā.
Ir zināms, ka astoņdesmito gadu vidū Megre apprecējās un dzīvoja Novosibirskā kopā ar meitu, kur, tāpat kā daudzi citi daudzsološi krievu kapitālisti, izmantoja perestroikas periodu un tam sekojošo komunistu sistēmas sabrukumu, lai sāktu nodarboties ar uzņēmējdarbību. Vēlāk viņš izveidoja vairākus komerciālus kooperatīvus un astoņdesmito gadu beigās bija iznomājis upju tvaikoņu floti, kas kursēja pa Obas upi ziemeļos no Novosibirskas (skat. 1. nodaļa 1. grāmata).
Vienā no šādām ekspedīcijām uz ziemeļu rajoniem 1994. gadā Megre sastapa divus pavecus vīrus, kuri viņam izstāstīja par ciedru dziļi Sibīrijas taigas mežos, kas izplata skaņu, kas līdzinās zvanīšanai vai dūkoņai, un tas savukārt nozīmējot to, ka ciedrs ir tuvu sava gadsimtu ilgā mūža nobeigumam un ir nobriedis, lai to varētu nocirst un tā gabaliņus izdalītu cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti izmantot tā ievērojamās dziedinošās īpašības. Vladimirs nolēma atgriezties šajā vietā nākošajā gadā (1995.) personīgi, lai uzzinātu kaut ko vairāk. Vietā, kur viņš pirms gada bija saticis divus vecos kungus, viņš satika divdesmitgadīgu sievieti, kura paskaidroja, ka vecie kungi bijuši viņas vectēvs un vecvectēvs, un piedāvāja aizvest Megre līdz ciedram, par kuru bija stāstījuši večuki. Izrādījās, ka sieviete ir vientuļniece, kura dzīvo taigā pilnīgā vientulībā bez jebkāda tehniskā aprīkojuma (ieskaitot pajumti un pārtikas krājumus) un sabiedrības, iztiekot tikai ar to, ko piedāvā Daba.
Bet tas bija tikai sākums. Triju dienu laikā, kuras Megre pavadīja kopā ar viņu taigā, Anastasija atklāja viņam ne tikai skanošā ciedra noslēpumus, bet arī daudzas mīklas saistībā ar dabu un visumu – it īpaši saistībā ar to lomu Dievišķajā lietu kārtībā – kas ir bijusi zināma cilvēkiem tā saucamajos senajos laikos, bet vēlāk ir zudusi cilvēcei. Lielu daļu no agrākajām zināšanām ar nolūku nodeva aizmirstībā tā sauktie gudrie, kuri vienkāršās senču gudrības uzskatīja par draudu savam izkropļotajam pasaules skatījumam.
Savas jaunās paziņas uzstājības dēļ Megre negribīgi atkāpās no savas biznesa karjeras un ķērās klāt grāmatas rakstīšanai par savu taigas pieredzi (lai gan tas notika tikai tad, kad viņš bija palicis bez naudas līdzekļiem, mēģinot izveidot uzņēmēju savienību, kas balstās uz ētikas principiem, un kad bija izjukusi laulība, lai gan viņš saņēma palīdzību no dažiem Maskavas universitātes studentiem, kā arī no pieaugušās meitas Poļinas). Grāmata ar nosaukumu Anastasija tika publicēta 1996. gadā – galvenokārt pateicoties tipogrāfijas vadītāja dāsnumam, kur Megre griezās ar savu grāmatu – un to pārdeva pats autors Maskavas metro stacijās.
Tad pēkšņi notika neticams notikumu pavērsiens. Liels skaits grāmatas pircēju atgriezās tūlīt pēc grāmatas izlasīšanas (vai pat pirms tam), lai iegādātos kopijas saviem draugiem un kaimiņiem, un pirmais 2000 grāmatu metiens tika izpārdots ļoti īsā laikā. Dāsnais ziedotājs finansēja nākošo metienu iekams nu jau atzītais izdevējs varēja izbaudīt sava darba panākumus un uzsākt masveida grāmatu ražošanu. („Skanošā Ciedra” Krievijas izdevumu tagad izdod Dilya izdevniecība Maskavā un Sanktpēterburgā). Viens grāmatas eksemplārs no pirmā metiena ir nonācis pat Amerikas Savienoto Valstu bibliotēkas Congress kolekcijā.
Pirmās grāmatas panākumi mudināja autoru rakstīt otru sējumu, Krievijas Skanošie ciedri, kur, papildus daudzām citām tēmām piedāvā arī fascinējošu ieskatu aizkulisēs stāstam par to, kā Anastasija nonāca līdz publicēšanai, kā arī dziļākus pētījumus par idejām, kas atklātas pirmajā grāmatā. Vēlāk sekoja Anastasijas vizītes taigā – ieskaitot sarunas ar Anastasijas un Megre dēlu – izraisot pat vairākas grāmatas, kuru skaits tagad oriģinālā ir astoņas (pēdējā ir sadalīta divos sējumos). 1999. gadā, tikai trīs gadus pēc pirmās grāmatas parādīšanās, Vladimirs Megre kļuva par mūsdienu Krievijas vislasītāko grāmatu autoru, kura darbi ir pārdoti vairākos miljonos eksemplāru un tulkoti vairāk nekā divdesmit valodās. Katra nākošā diena iepazīstināja vairāk un vairāk jaunu lasītāju visā pasaulē ar šiem nozīmīgajiem darbiem.
Ir jāpiezīmē, ka interesanta ir autora rakstīšanas stila maiņa ar katru nākošo grāmatu. Saskaņā ar autora paša atzīšanos, pirms sava taigas piedzīvojuma šis lietišķais uzņēmējs nekad savā mūžā nebija uzrakstījis ne teikumu prozas vai dzejas, taču viņš negribīgi uzsāka grāmatas rakstīšanu Anastasijas uzstājības rezultātā. Viņš atzīst, ka viņa sākotnējie prozas teksti neskan profesionāli, kas tikai saasināja grūtības sakarā ar pirmās grāmatas izdošanu. Šo prozu varētu labi raksturot kā juceklīgu un vienkāršotu, bet tikai dažās pirmajās grāmatās – Anastasijas ietekmē, viņš saka, – viņa rakstītprasme pakāpeniski attīstījās, sasniedzot daudz elegantāku un profesionālāku stilu beidzamajās grāmatās. 3. grāmatas ar nosaukumu “Mīlestības telpa” beidzamajā daļā un lielā daļā 4. grāmatas “Radīšana” autora dialogi ar Sibīrijas vientuļnieci norit par dzejiskas prozas kvalitāti, iekļaujot pantmēra un atskaņu elementus. Šīs īpatnības ir pēc iespējas vairāk saglabātas arī grāmatu tulkojumos.

(tulkots no Wikipedia.com)