Bērna palīgs un audzinātājs

Daba un Visuma saprāts ir izdarījuši tā, ka katrs jauns cilvēks piedzimst kā valdnieks. Viņš ir kā eņģelis – šķīsts un nevainīgs. Vēl neaizaugušais, pakausī pulsējošais avotiņš uzņem milzīgu kosmiskās informācijas plūsmu: katra jaundzimušā spējas ļauj viņam kļūt par ļoti gudru Visuma būtni – līdzīgu Dievam. Pavisam nedaudz laika nepieciešams tam, lai aplaimotu savus vecākus, dāvātu tiem svētlaimi. Laiks, kurā viņš aptver Visuma būtību, cilvēka eksistences jēgu, ir pavisam īss – tikai deviņi gadi. Un viss, kas šim nolūkam nepieciešams, pasaulē jau eksistē. Vecākiem vienīgi nevajadzētu kropļot dabīgo pasaules telpu, taču tehnokrātiskā pasaule to neļauj. Ko mazulis redz, pirmoreiz apzināti vērdamies apkārt? Griestus, gultiņas malu, kaut kādas lupatiņas, sienas – pasaules tehnokrātiskās sabiedrības mākslīgi radītos atribūtus un vērtības. Un šajā pasaulē – viņa māte, viņas krūts. „Droši vien tā jābūt,” domās bērns. Viņa smaidošie vecāki kā īpašu dārgumu sniedz mazulim grabošas un pīkstošas mantiņas. Kādēļ? Viņš pats vēlāk ilgi grabēs un pīkstēs, cenzdamies to visu izprast savā zemapziņā. Pēc tam šie paši smaidošie vecāki satīs, sasies bērnu ar kaut kādām lupatām – viņam būs neērti. Viņš centīsies atbrīvoties, taču veltīgi, un vienīgais bērna protesta veids ir kliedziens, protesta kliedziens, sauciens pēc palīdzības, sašutuma pilns kliedziens. No šā brīža eņģelis un potenciālais pasaules valdnieks kļūst par vergu, ubagu, kurš lūdz žēlastības dāvanas. Bērnam vienu pēc otra sniedz mākslīgās pasaules atribūtus. Kā kaut ko īpašu – jaunu rotaļlietu, jaunu apģērbu. Ar bērnu runājot, svepst – neviļus pret viņu izturoties kā pret nepilnvērtīgu būtni, un pat tajās iestādēs , kur notiek mācīšana, bērnam stāsta par šīs mākslīgās pasaules sasniegumiem. Un tikai tad, kad viņš sasniedz deviņu gadu vecumu, it kā, starp citu, ieminas par dabu kā piedevu kam citam, galvenajam, domājot ar to cilvēka paša rokām darināto. Tāpēc cilvēku lielākā daļa līdz pat mūža galam nespēj izprast realitāti. Liktos pavisam vienkāršs jautājums: kāda ir dzīves jēga? Taču tas tā arī paliek neatbildēts.
Bet dzīves jēga meklējama realitātē. Priekā un mīlestībā. Deviņgadīgs bērns, kas audzis dabiskā pasaulē, labāk saprot Visumu nekā jūsu sabiedrības zinātniskās iestādes.(..)
Tādas zinātnes kā matemātika, fizika, ķīmija, vienkārši dzīves, tās sabiedrisko parādību izpratne, bērnam, kurš izzinājis Visuma būtību, ir tikai nieks. Ja šāds bērns gribēs, ja uzskatīs par vajadzību sevi izpaust kādā no zinātnes nozarēm, viņš viegli pārspēs visus pārējos. Tāpēc, ka tehnokrātiskās pasaules cilvēks vēl nav izgudrojis neko tādu, kā nebūtu Dabā.

Kā mūsu apstākļos var audzināt bērnu, attīstīt viņa spējas.

Vecāki ar savu trīsgadīgo bērnu ierodas mazdārziņā un ved līdzi viņa iemīļotās rotaļlietas. To nevajag darīt. Viņu var aizraut un nodarbināt ar pavisam ko citu, daudz interesantāku par bezjēdzīgo un kaitīgo noņemšanos ar mehāniskajām mantiņām.

Vispirms palūdziet, lai viņš palīdz jums. Tikai dariet to pilnā nopietnībā, bez jebkādas šļupstināšanās, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš tik tiešām palīdzēs jums.

Ja jūs sējat, tad palūdziet viņu paturēt sēkliņas, nolīdzināt dobīti vai ļaujiet viņam pašam ielikt sēkliņas sagatavotajā bedrītē.

Vienlaikus stāstiet viņam, ko jūs darāt. Var teikt, piemēram, tā: „Mēs ieliksim sēkliņu ligzdiņā un aprausīsim to ar zemīti. Kad saulīte spīdēs un sasildīs zemīti, sēkliņai kļūs silti un tā sāks augt – gribēs paskatīties uz saulīti; palūkosies ārā no zemes tāds, lūk, mazs zaļš asniņš. Ja asniņam patiks, tas augs lielāks un lielāks un var izaugt par varen lielu koku vai arī mazāku. Vēl es gribu, lai tas dotu mums garšīgus augļus, un tu tos ēdīsi, ja patiks.”

Ikreiz, kad jūs ar bērnu esat dārziņā, vispirms piedāvājiet viņam iet paskatīties vai asniņi jau ir parādījušies. Kad ieraudzīsiet uzdīgušos asniņus – priecājieties.

Ja stādāt stādus, izskaidrojiet bērnam, ko jūs darāt. Ja stādāt tomātus, lai viņš jums pienes klāt pa vienam dēstiņam.

Ja bērnam gadās kādu nejauši nolauzt, paņemiet nolauzto stādu un sakiet: „Es domāju, ka šis nedzīvos un augļus nenesīs, jo ir nolūzis, tomēr pamēģināsim.” Pēc pāris dienām, kad atkal pienāksiet ar bērnu pie dobes un līdzās ieaugušajiem stādiem ieraudzīsiet novītušo, atgādiniet viņam, ka tas ir tas pats nolūzušais.

Nerunājiet ar bērnu pamācošā tonī. Ar bērnu jārunā kā ar sev līdzīgu cilvēku.

Jūsu apziņā jānostiprinās atziņai, ka bērns atsevišķās jomās pārspēj jūs, piemēram, domu tīrībā, vēlmju skaidrībā. Viņš ir eņģelis.

Ja izdosies to saprast, turpmāk varēsiet darboties jau tīri intuitīvi, un jums līdzās bērns kļūs par cilvēku, kas jūs vēlāk darīs īsti laimīgu.

Kad nakšņosiet zem zvaigžņotām debesīm, paņemiet līdzi arī bērnu, nolieciet viņu gulēt sev blakus, lai arī viņš paskatās zvaigžņotajās debesīs, taču nekādā gadījumā neskaidrojiet nedz planētu nosaukumus, nedz arī to, kā jūs izprotat to izcelšanos un nozīmi., jo būtībā to nemaz nezināt, un jūsu smadzenēs eksistējošās domas vienīgi attālinās bērnu no īstenības. Viņa zemapziņa zina šo īstenību un tā pati pāries uz apziņu. Varat vienīgi pateikt, ka jums patīk raudzīties mirdzošajās zvaigznēs, un pajautāt bērnam, kura zvaigznīte viņam patīk vislabāk.

Ļoti svarīgi ir prast uzdot jautājumus bērnam.

Nākamajā gadā jāpiedāvā viņam pašam sava dobīte, jāļauj tajā darīt visu, ko viņš gribēs.

Nekādā gadījumā nevajag ar varu piespiest kaut ko sēt vai stādīt vai arī izlabot pieļautās kļūdas. Drīkst pajautāt ko viņš vēlas.

Palīdzēt drīkst vien tad , ja iepriekš ir palūgta atļauja pastrādāt kopīgi.

Kad sēsiet graudzāles, ļaujiet arī bērnam ar savu roku iekaisīt zemē dažas saujas sēklu.

– Labi, – piebildu, šādā veidā bērns tiešām sāks interesēties par augu valsti un varēs kļūt par labu agronomu. Taču no kurienes viņā radīsies zināšanas citās jomās?
– Kā – no kurienes? Svarīgi ir, ka viņš ne tikai zinās un jutīs, kā un kas aug. Galvenais – viņš sāks domāt, analizēt, un viņa smadzenēs pamodīsies tās šūniņas, kas pēc tam strādās visu mūžu. Un tieši tās padarīs viņu gudrāku, talantīgāku par pārējiem, kuriem šīs šūniņas „guļ” neatmodinātas. Kas attiecas uz jūsu sadzīvi, ko jūs saucat par progresu, tad viņš var izrādīties nepārspējams jebkurā jomā, savukārt tas, ka viņam domas būs skaidrākas nekā citiem, padarīs viņu daudz laimīgāku. Kontaktēšanās ar savām planētām ļaus viņam pastāvīgi uztvert aizvien jaunu un jaunu informāciju, apmainīties ar to. To visu uztvers viņa zemapziņa un pārraidīs apziņai aizvien jaunu un jaunu domu, atklājumu veidā. Ārēji viņš būs parasts cilvēks, taču iekšēji… jūs tādus saucat par ģēnijiem.
(1. grāmata 84. – 89. lpp.)

One Response to Bērna palīgs un audzinātājs

  1. Vineta says:

    Ņemot vērā šā brīža situāciju, es esmu par bērnu izglītošanu mājās. Lūk, interesants raksts. kā tas notiek Amerikā un kādas iespējas ir Latvijā:

    http://www.apollo.lv/portal/life/1805/articles/45091/0

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: