Kāpēc notiek katastrofas

Kā novērst katastrofu?

– Tātad tu sauci Viņu, lai tevī rastos atbilde kā un ko teikt cilvēkiem, lai novērstu planētas katastrofu?
– Aptuveni tā.
Vai tu neesi dzirdējis sakām, ka smēķēt ir slikti, ka lietot alkoholu ir slikti? Par to runā dažādi avoti, arī jūsu ārsti, bet tu tomēr turpini to darīt. Turpini, lai gan pašsajūta pasliktinās, pat sāpes tevi, tāpat kā daudzus citus, neattur no šiem kaitīgajiem ieradumiem.
Nedrīkst cilvēku vienīgi baidīt ar planetāru katastrofu, nedrīkst vainot patiesības nepieņēmējus. Visiem, kas sniedz šo patiesību, jāmeklē pilnīgākas izskaidrošanas metodes.
(2. grāmata 44.; 45. lpp.)

– Kas konkrēti šobrīd jādara cilvēkiem, lai rastos atbilde?
– Būtu labi, ja noteiktā stundā pamostos daudzi cilvēki. Piemēram, sešos no rīta. Padomātu par ko labu, nav svarīgi, par ko konkrēti. Svarīgi, lai domas būtu gaišas. Var domāt par bērniem, par tiem, kurus mīlam. Padomāt par to, kā panākt, lai visiem būtu labi. Kaut vai piecpadsmit minūtes tā domāt. Jo vairāk cilvēku tā rīkosies, jo ātrāk radīsies atbilde. Joslu laiks uz Zemes ir dažāds, jo tā griežas, bet tēli, ko radīs šo cilvēku gaišās domas, saplūdīs vienotā, spilgtā un piesātinātā apziņas tēlā.
(2. grāmata 47. lpp.)

– Redzi, Vladimir, Dieva būtība nav meklējama Viņa miesiskā izpausmē. Viņš nevar no debesīm visiem saukt kā dzīvot. Bet Viņš vēlas, lai visiem būtu labi, tāpēc sūta pie mums savus dēlus – cilvēkus, kuru saprātā un dvēselē lielākā vai mazākā mērā varējis iekļūt. Viņa dēla tad iet un runā ar citiem cilvēkiem, dažādās valodās runā. Dažkārt ar vārdiem, dažkārt ar gleznu vai mūzikas palīdzību. Gadās, ka viņus uzklausa, gadās, ka dzen projām un nogalina. Kā, piemēram, Jēzu Kristu. Un Dievs atkal sūta savus Dēlus. Bet vienmēr ir tā, ka viņos ieklausās tikai daži cilvēki. Citi neuztver un pārkāpj laimīgas eksistēšanas likumus.
– Skaidrs. Un par to Dievs sodīs cilvēci ar planetāru katastrofu un pastaro tiesu?
– Dievs nevienu nesoda, un katastrofa Viņam nav vajadzīga. Dievs – tā ir mīlestība. No sākta gala viss tā ir izplānots. Radīts. Kad cilvēce nonāk līdz kādai noteiktai robežai savā patiesības būtības neizpratnē, kad tumšās sākotnes, kas izpaužas cilvēkā ir sasniegušas kritisko robežu, tad, lai nenotiktu pilnīga pašiznīcināšanās, notiek planetāra katastrofa, kas paņem daudzu cilvēku dzīvības, iznīcinot postošo, mākslīgi radīto dzīvības nodrošinājuma sistēmu. Katastrofa ir mācību stunda tiem, kas palikuši dzīvi. Kādu laiku cilvēce dzīvo kā drausmīgā ellē. Bet tā pati šo elli ir radījusi. Tieši tie, kas palikuši dzīvi, nokļūst ellē. Pēc tam viņu bērni kādu laiku dzīvo kā pirmsākumos un nokļūst līdz punktam, par kuru var teikt – paradīze. Pēc tam atkal seko novirzes un viss sākas no jauna. Tā turpinās miljardiem gadu pēc Zemes laika rēķiniem.
– Ja jau viss tik nenovēršami atkārtojas miljardiem gadu, tad ko tu gribēji?
– Gribēju uzzināt kādā veidā, ar kā palīdzību vēl bez katastrofas varētu cilvēkus pie prāta. Saproti, es secināju, ka katastrofas notiek ne vien Patiesības neizpratēju dēļ, bet arī tāpēc, ka tās izskaidrošanas metode nav pietiekami efektīva. Es lūdzu viņu atrast efektīvāku metodi. Un atklāt to man vai kādam citam. Nav svarīgi – kam. Galvenais, lai būtu un darbotos.(..)
– Tātad tu sauci Viņu, lai tevī rastos atbilde, kā un ko teikt cilvēkiem, lai novērstu planētas katastrofu?
– Saproti, kaut arī Zeme ir liela, tā ir ļoti, ļoti jūtīga. Arī tu esi liels salīdzinājumā ar odiņu, bet tomēr sajūti tā pieskārienu. Arī Zeme visu jūt. Kad to klāj ar betonu un asfaltu, kad izcērt un dedzina uz tās augošos mežus, kad rakņājās tās dzīlēs un kaisa tajā pulveri, ko saucat par minerālmēsliem. Zemei sāp, bet tā tomēr mīl cilvēkus – tāpat kā māte mīl savus bērnus. Un cenšas savākt savās dzīlēs cilvēku ļaunumu. Vienīgi tad, kad vairs nepietiek spēka to saturēt sevī, ļaunums izlaužas uz āru kā vulkānu izvirdumi vai zemestrīces. Zemei vajadzīga palīdzība. Spēkus tai dod mīļums un saudzīga izturēšanās. Zeme ir liela, bet tā ir visjūtīgākā. Un tā sajūt, ja tai ar glāstu pieskaras kaut viena cilvēka roka. Ai, kā Zeme izjūt un gaida šo pieskārienu!
(2. grāmata 53. lpp.)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: