Vasarnieku diena un visas zemes svētki

– Labi. Tātad lai cilvēki telegrammās raksta: „23 jūliju likumīgi pasludiniet par Vasarnieku svētkiem un visas Zemes dienu.” Tiklīdz valdība un Valsts Dome sāks tās lasīt un domāt, kāpēc ļaudis šādas telegrammas sūta, tu ar savu stariņu kā trieksi!
– Triekšu gan! No visa spēka! Un svētki būs gaiši un brīnišķīgi. Cilvēki priecāsies, un Zemei būs prieks.
– Kāpēc visiem jāpriecājas? Tie būs svētki vienīgi vasarniekiem.
– Vajag izdarīt tā, lai priecātos visi. Lai visiem būtu labi. Šie svētki sāksies Krievijā un kļūs par visas Zemes visskaistākajiem svētkiem – par dvēseles svētkiem.
– Un kā tie pirmo reizi noritēs Krievijā? Neviens taču nezina, kā tos svinēt.
– Tajā dienā sirds ikvienam pateiks priekšā, kas jādara. Bet vispār es tūlīt mēģināšu modelēt svētku norisi.
Tad Anastasija sāka runāt ātri un iedvesmojoši, skaidri izrunādama katru skaņu. Neparasts bija arī viņas runas ritms, teikumu uzbūve:
– Lai šajā dienā Krievija mostas jau rītausmā. Lai visi cilvēki kopā ar ģimeni vai draugiem vai vieni paši atnāk pie Zemes un nostājas uz tās ar basām kājām. Tie, kam ir savi mazie dārziņi, kuros viņi pašu rokām izaudzē ražu, lai sagaida pirmos saules starus savu augu vidū. Lai pieskaras ar roku katram. Kad uzlēks saulīte, lai dažādas ogas pa vienai norauj un apēd. Un viņiem nekas vairs nav jāēd līdz pusdienlaikam. Lai sakopj dārziņus līdz dienas vidum. Lai katrs padomā par dzīvi, par to, kur slēpjas prieks un kāds ir tā uzdevums. Ar mīlestību, lai atceras tuviniekus, draugus. Lai domā par to, kāpēc izauguši viņa augi, un lai ikvienam dod tā uzdevumu. Līdz pusdienām lai katrs kaut stundu pavada vientulībā. Nav svarīgi, kur un kā, galvenais – lai būtu viens ar sevi. Lai kaut vienu stundu mēģina sevī ieskatīties. Uz pusdienām, lai kopā sapulcējas visa ģimene. Gan tie, kas dzīvo kopā, gan todien no tālienes atnākušie. Lai maltīte tiek gatavota vien no tā, ko zeme devusi līdz pusdienlaikam. Lai katrs galdā liek vien to, ko vēlas viņa sirds un dvēs’le. Un maigi lai ielūkojas tad acīs cits citam ģimenes locekļi. Un svētību lai dod šim galdam visvecākais kopā ar visjaunāko. Un lai pie galda vien mierīgas sarunas risinās. Par labo ir jārunā. Par labo katrā, kas ir līdzās.
Neparasti spilgti iezīmējās Anastasijas aprakstītās ainas. Arī pats sevi redzēju sēžam pie galda, līdzās citus cilvēkus. Aizrāvies ar svētkiem un tiem noticējis, juzdamies tā, it kā tie jau norisinātos, es piebildu:
– Pirms pusdienām jāuzsauc pirmais tosts. Visiem jāpaceļ glāzes. Ir jāiedzer par Zemi, par mīlestību.
Man šķita, ka es jau turu rokās pokālu.
Un pēkšņi viņa:
– Vladimir, lai nav uz galda reibinošas indes.
– Un „pokāls” no manām rokām pazuda.
– Izbeidz, Anastasija! Nebojā svētkus!
– Nu, ko. Ja reiz tu vēlies, lai ir uz galda ogu vīns. Tas jādzer maziem malciņiem.
– Labi, lai būtu vīns. Lai nav tūlīt jāmaina ieradumi. Bet ko darīsim pēc pusdienām?
– Lai ļaudis dodas atpakaļ uz pilsētām. Lai, savākuši sava dārza veltes, ved tās groziņos un uzcienā tos, kam dārziņa nav. Lai visi priecājas! Vai redzi kā priecājas gan tie, kas ņem, gan tie, kas dod? Ai, cik daudz pozitīvu emociju! Skat, zēns nes tomātus, bet nav kam iedot, visi jau ir saņēmuši. Viņš ir satraukts… Atrada! Viņš pacienāja ar tomātu sievieti. Un priecājas ir viņš pats, ir sievietei vaigs staro. Cik daudz pozitīvu emociju! Tās uzveiks daudzas slimības, gan tās, kas nāvi pareģoja, gan arī tās, ko gadi neizdziedina.