Anastasija

Anastasija

Esmu cilvēks, sieviete. (Anastasija)

Anastasija ir Vladimira Megre grāmatu galvenais personāžs. Viņa ir jauna sieviete, kura dzimusi un dzīvo kā vientuļniece Sibīrijas pirmatnējās taigas dziļumos. Pēc vecāku nāves Anastasija tikusi sava vectēva un vecvectēva (arī vientuļnieki) audzināta. Katram cilvēkam pašam ir tiesības spriest par Anastasijas patieso būtību, tāpēc šeit piedāvājam aplūkot tikai Vladimira Megre grāmatās publicētos izteikumus par noslēpumaino taigas iemītnieci.
Anastasijas dzīvesveids

„Anastasija pie miera devās līdz ar tumsas iestāšanos. Parasti kādā no meža iemītnieku slēptuvēm, visbiežāk tie bija zvēru midzeņi. Kad laiks ir silts, viņa var gulēt tieši zālē. Pirmais, ko viņa dara pamostoties, – vētraini priecājas par uzlecošo sauli, par jaunajām atvasēm zaros, par jaunajiem zāles asniem. Viņa tos aizskar ar rokām, glāsta, reizēm šo to sakārto. Pēc tam pieskrien pie nelieliem kokiem, papliķē pa to stumbriem. No sakustinātajiem zariem pār viņu nolīst kaut kas ziedputekšņiem vai rasai līdzīgs. Tad viņa apguļas zālē un kādas piecas minūtes svētlaimē izstaipās. Viss viņas ķermenis pārklājas it kā ar mirdzošu krēmu. Ieskrējusies viņa metas nelielajā ezerā, šļakstinās tajā un nirst.
Attiecības ar dzīvnieku pasauli, kas ir ap viņu, atgādina cilvēka un mājdzīvnieku attiecības. Viņas rīta procedūru laikā daudzi meža iemītnieki to visu vēro. Paši klāt nenāk, taču pietiek Anastasijai uz kādu paskatīties un tikko jaušami pamāt, kad aplaimotais jau traucas pie viņas kājām. Es redzēju, kā viņa no rīta muļķojās, rotaļājoties ar vilceni, it kā tā būtu mājas suns. Anastasija paplikšķināja vilcenei pa kumbru, pēc tam sāka skriet. Vilcene metās pakaļ, bet, kad abas bija gandrīz līdzās, Anastasija palēcās, atsperoties pret koka stumbru, un mainīja skrējiena virzienu. Vilcene inerces pēc pašāvās kokam garām, tad apmetās riņķī un no jauna drāzās viņai pakaļ.
Anastasija pilnīgi nedomā par apģērbu un pārtikas problēmām. Visbiežāk staigā pusapģērbta vai kaila. Pārtiek no ciedru riekstiem, kaut kādām zālītēm, ogām un sēnēm.
Sēnes ēd tikai kaltētas. Pati nekad nelasa ne sēnes, ne riekstus, negatavo krājumus ziemai. To dara vāveres, kuru šajā apvidū ir ļoti daudz. Tas nav nekas pārsteidzošs, jo vāveres tā dara, sekojot saviem instinktiem.”
Anastasijas un Vladimira saruna

„- Anastasija, tu esi zvērs?
– kāpēc zvērs? tāpēc, ka man nav tādas gultas kā tev? Mašīnas nav? Visādu ierīču nav?
– Tāpēc, ka tu dzīvo kā zvērs mežā – nekā tev nav un, liekas, tev tas patīk.
– Jā, man patīk šeit dzīvot.
– Redzi nu, Pati apstiprināji.
– Tu uzskati, ka cilvēks no visām citām radībām, kas dzīvo uz Zemes, atšķiras ar to, ka lieto mākslīgi radītus priekšmetus?
– Jā. Precīzāk sakot, viņam raksturīgs civilizēts dzīvesveids.
– Tu savu dzīvesveidu uzskati par civilizētāku? Jā, protams, tu tā uzskati. Taču es neesmu zvērs. Es esmu cilvēks.”
Anastasijas pārtika

„Bērnībā bez mātes piena Anastasija varēja izmantot arī dažādu dzīvnieku pienu. Tie droši laida viņu klāt saviem zīdekļiem. Ēšanu viņa nepārvērš par kultu, nekad īpaši neapsēžas, lai paēstu. Ejot norauj kādu ogu, auga atvasi un turpina nodarboties ar savām lietām.”
„Anastasijas ēdināšanas un dzīvotspējas nodrošināšanas process ir it kā uzticēts Dabai, un tas nekad nepiesaista sev viņas domas, kas vienmēr ir aizņemtas ar citām problēmām. Bet viņas veselība ir neparastā ārējā skaistuma neatņemama sastāvdaļa.”
Anastasijas spējas

„…viņa spēja redzēt no attāluma, detalizēti zināt tūkstošgadīgās senatnes notikumus, brīvi orientēties mūsu tagadējā dzīvē.”
„Lūk, ko savos apcerējumos, kas veltīti Anastasijas darbības un izteikumu analīzei, rakstīja filozofijas profesors K. Šiliņš:
“Anastasijas radošais potenciāls ir vispārēja, nevis individuāla Dieva un Dabas dota velte. Mēs visi un katrs no mums atsevišķi esam saistīti ar Kosmosu.””
Anastasija par savām spējām

– Anastasija, kā tu vari uztaustīt un iztēloties tūkstošiem gadu senus notikumus un pat redzēt pagātnes diženo cilvēku domas? – viņa atbildēja:
– Pirmā doma un pirmais vārds pieder radītājam, viņa domas dzīvo vēl šodien. tās neredzami mūs ieskauj un piepilda Visuma telpu, atspoguļodamās dzīvos materiālos veidojumos, kas radīti galvenajam – cilvēkam! Cilvēks ir radītāja bērns. Kā visi vecāki, arī Viņš nevarēja novēlēt savam mazulim mazāk, nekā bija pašam. Viņš deva viņam visu. Vēl vairāk – Viņš deva izvēles brīvību. Cilvēks var radīt un pilnveidot ar savu domu spēku. Neviena cilvēku radīta doma nepazūd. ja tā ir gaiša, tad piepilda gaišo izplatījumu un pievienojas gaišajiem spēkiem, ja tumša, nostājas pretējā pusē. Arī šodien ikviens cilvēks var izmantot jebkuru Radītāja vai cilvēku jebkad radītu domu.
– kāpēc tad ne visi tās izmanto?
– Izmanto visi, bet dažādā mērā. Lai izmantotu, ir jādomā, bet ne visiem tas izdodas ikdienas dzīves steigas dēļ.
– Tātad vajag vienīgi domāt – un viss izdosies? Tātad ir iespējams uzzināt pat Radītāja domas?
– Lai iepazītu radītāja domas, vispirms ir jāpaceļas līdz Viņam piemītošo nodomu tīrībai un jāsasniedz Viņa domāšanas ātrums. Lai saprastu apskaidroto domas, ir jābūt tikpat tīriem nodomiem un jāprot tikpat ātri domāt. Ja kāda cilvēka nodomi nav pietiekami tīri, lai varētu kontaktēties ar gaišo spēku dimensiju – dimensiju, kurā mājo gaišās domas, viņš smelsies domas no tumšā pretpola, tā rezultātā pats mocīsies un mocīs citus.”

(citātu konspekts no Vladimira Megre grāmatām.)