Ciedri

Ciedri ir skaisti koki. Stāsta, ka kādreiz auguši pie mums savvaļā. Izlasot Megre grāmatas par ciedriem taigā, gluži dabiski sirds iedrebas sajūsmā un rodas vēlēšanās tādu izaudzēt savā tuvumā.

Kad uzzināju par ciedru audzēšanas iespējamību pie mums, sāku vēlēties kaut kā dabūt sēklas. Nejaušā sarunā ar darba kolēģi uzzināju, ka viņam tādas ir. Tā sēklas pašas atnāca pie manis.

Pirmā pieredze sanāca reizē priecīga un skumja. No 9 sēklām viena uzdīga. Audzēju podiņā uz loga. Kārtīgi laistīju. Ciedriņš auga, auga, līdz spēcīgā sakne izcēla pašu no zemes ārā un tas nobeidzās.

Iedevu sēklu maisiņu mātei. Viņai ļoti patīk darboties pa piemājas dārzu. Viņas dobē nu jau vairākus gadus aug mazi, spuraini ciedrīši. Prieks skatīties!

Mācoties no savas un citu pieredzes, šoruden sastādīju ciedru sēklas savā mežā. Vienkārši ar pirkstu iebakstīju caurumu, ieliku pāris sēklas un aiztaisīju ciet. Manuprāt, tai lietai jāpieiet tikpat vienkārši kā kartupeļu audzēšanai, nedrīkst pārāk pieķerties, tad augšana notiek dabiski. Protams, jāievēro vispārīgi likumi – kāda zeme būtu labāka, mazliet jāsargā no bargiem saliem un meža zvēriem. Vēl der atcerēties, ka ciedri ir ļoti gari, tātad tiem apkārt vajag pamežu, kas tos sargā no vēja un it kā atbalsta.

Nu dodu vārdu citu cilvēku pieredzei:

„Ja grib, lai sadīgtu ciedru sēklas, pirmkārt, tām jābūt svaigām, ciedru riekstiņi nesaglabā dīgtspēju daudz gadu, ar katru gadu to dīgtspēja samazinās… Otrkārt, ciedra sēkliņām ir jāiziet stratifikācija (nepieciešams, bez kā tās nedīgst), t.i. tām vajadzīgs aukstuma periods, vai nu tas ir tā ka ciedriņš tiek iestādīts augsnē rudenī un pārcieš ziemu un tad tas pavasarī uzdīgst. Var jau arī ciedra sēklas apm. 3 mēnešus turēt augsnes substrātā ledusskapī un pēc tam istabā iesēt podiņā. Vēl viena svarīga lieta, ka nedrīkst neuzdīgušās sēklas pārmēru liet, jo tad tās vienkārši sapūs. Augsne varētu būt labāka tāda – smilts uz pusi sajaukta ar melnzemi. Tas īsumā varētu būt viss.”

„Skaties anastasia.ru – tur forumā var atrast par ciedriem visu jo daudzi izgājuši caur neveiksmēm un uzkrāta solīda, praktiski izmantojama informācija.”

„Stādi, ja ir sēkliņas, un gaidi. Es gaidīju 10 mēnešus Sibīrijas ciedru.”

„Man izdevās no aptuveni 200 riekstiņiem izaudzēt 7 ciedriņus, tā nu jau 6 gadus man skaisti pamazām stiepjas ciedriņi.”

„Man šobrīd palikuši 6 ciedriņi – pa vasaru turu ārā, podiņos. Ziemā, iespējams, sasegšu ar egļu zariem… Būtu izdīguši vismaz 10x vairāk, ja nebūtu tik dziļi zemē ielikti. Nekas –  nākamgad gan jau būs rekordraža!”

„Arī šoziem man iedeva kārtējās ciedru sēkliņas. Daļu no tām es atbilstoši visiem priekšrakstiem ieliku plastmasas kastītē kūdras – smilts substrātā un ieliku ledusskapī. Šoreiz izlaidu vienīgi kodināšanas procedūru, jo ļoti negribējās ar to piņķerēties un tāpat es īpaši neticēju, ka kaut kas no tā visa sanāks…

Aptuveni pirms mēneša ledusskapī sāka pietrūkt vietas pārtikai un kastīti kāds vienkārši izmeta no tā. Es, protams, aiz sava slinkuma negribēju vairs pat domāt par tām sēkliņām un tā nu viņas nostāvēja pie ledusskapja līdz pat šodienai.

Šorīt pilnīgi nejauši palūkojos uz necilo kastīti kaktā pie ledusskapja un ieraudzīju – daudz mazus ciedru asniņus ar pirmajām skujiņām!!! Pārsteigums bija milzīgs. Turklāt, mazie ciedriņi izskatās tik piemīlīgi (iepriekš biju tos redzējis tikai fotogrāfijās un ekociematā „Dziesmas”)…

Nu man ir atgūta ticība, ka ir iespējams iesēt šos mazos kaprīzos kociņus!”

„Un man tieši pārlieku lielās uzmanības dēļ iznīka arī tas vienīgais, kurš bija izdīdzis.”

„Man arī uzdīga daudzi asniņi, bet izdarīju kļūdu – pārāk rūpējoties par tiem pārlēju un dažiem saknītes nopuva ,bet nu man ir braši 5 mazi ciedri, katrs savā podiņā. Anastasija stāsta, ka, pirms liet ciedriņu, ir pirkstu galus jāpatur ūdenī, jādomā labas domas… Un tā katru dienu.”

Ciedri Latvijā un citur pasaulē

„Nu nav šeit Latvijā Libānas ciedra dabiskais izplatības areāls, izstiepies vai saraujies. Saprotu, cilvēki tagad salasījušies Anastasiju, galva pilna ar jaunām idejām, tas ir labi, bet drusku jāpiebremzē. Invazīvas sugas nav vajadzīgas.”

„Mīļie cilvēki! Atcerēsimies arī to, ka, lai ar cik skaistas būtu Anastasijas idejas un veids, kā tās realizē, mēs tomēr esam latvieši un dzīvojam Latvijā, kur ir tik pat brīnišķīgi koki un augi kā Sibīrijā, tikai šeit tie ir citādi, ar citiem nosaukumiem. Mums taču ir ozoli! Tie ir ļoti enerģētiski spēcīgi koki! Galu galā, pati Anastasija nemitīgi atgādina, cik svarīgi ir apzināties savu identitāti, kas nozīmē ne tikai saknes, kultūra un cilvēki, bet arī daba!”

„Ir cilvēki un pārsvarā sievietes, kuriem ozolu starojums nav patīkams. Ja pareizi atceros, vairāku lielu ozolu tuvumā rodas galvas reiboņi līdz sliktai dūšai. Un ne visu, bet to, kuru enerģijai ir – aizmirsu, cik staru,- un ir dižozoli. Īsāk sakot, enerģētiskā vieta meditācijai.”

„Arī Libānas ciedru var aklimatizēt, kad tas izaug liels koks un pierod pie mūsu klimata, tas vairs nenosalst…Arī daudzas siltzemju kultūras ļoti veiksmīgi pie mums var audzēt siltumnīcās, un tās pat ļoti labi ražo, kaut vai tie paši citrusveidīgie…Un tā nu ir katra paša izvēle, ko kurš vēlas stādīt un audzēt, vai pašmāju kokus, krūmus u.c. augus, vai citu klimatisko zonu augus…”

„Libānas kalnos, kur aug ciedri arī ir ziemas ar sniegu, un, ja jau tur koki paši dabiskā veidā aug, tad noteikti arī te vajadzētu augt cilvēku aprūpētiem! Tikai mazie kociņi aukstumā ir jāpiesedz un jāsargā no lielajiem vējiem.”

„Dzimtas koks katram var būt savs. Man patīk dižskābardis, piemēram. Bet arī ciedriem būs sava vieta, jo kādreiz šajā zemē auga gan ciedri, gan dižskābarži, gan ozoli lielā daudzumā.”

„Ciedrs, pieder pie skujkokiem. Libānas ciedrs ir pazīstams ar savu lielumu, izturību un skaistumu. Tas koku vidū ir kā valdnieks, sasniedz 30 m augstumu un celma apkārtmērs sasniedz pat 14 m. Kādreiz Libāna kalnos bija lieli ciedru meži, tagad tos cenšas atjaunot. Tikai daži koki no tiem ir ap 2000 gadu veci. Ciedrus ļoti plaši izmantoja celtniecībā. Ķēniņš Solomons tos ieveda no Feniķijas un izmantoja Jeruzalemes svētnīcas un savu piļu izgreznošanai. Praviešu runās ciedrs bija kā diženuma un majestātes, un arī kā lepnuma simbols.”

„Sibīrijas ciedrs jeb precīzāk Sibīrijas ciedru priede, latīniski – Pinus sibirica.”

„Sibīrijas ciedrupriedes var mēģināt audzēt Latgalē, bet tuvāk piekrastei labāk izvēlēties Eiropas ciedrupriedi. Mūsu klimatam tās esot īstās, un tam var ticēt, jo divas skaistas, lielas, ~100-gadīgas Eiropas ciedrupriedes aug tepat Rīgā, Zēlustes muižiņas parkā pie Juglas ezera.”

„Sibīrijas ciedrupriedes labprāt aug visā Latvijas teritorijā – visskaistākās esmu redzējis Ogres dendroloģiskajā parkā.”

„Pat Bulduru dārzkopības visusskolas parkā ir divas Sibīrijas ciedrupriedes.”

„Ciedru priede ir tieši Sibīrijas ciedrs. Bet ir jāsaprot, ka tieši ciedru priedei sākotnēji bija nosaukums ciedrs, un Libānas ciedru nosauca latīniski Cedrus – Ciedra koks. Tātad tieši Sibīrijas (arī Eiropas) ir īstie ciedri, Libānas ciedri ir “tiem līdzīgi”.”

Kārlis Šulcs