Dzeja

Mans vecaistēvs bija zemnieks,
Visa iešana un darīšana viņam iznāca tikai pa Zemi.

Bet savus Zemes darbus
viņš pielāgoja debesu ceļiem.
Viņš vēroja Sauli,
viņš vēroja zvaigznes,
Bet visvairāk viņš vēroja Mēnesi.
Un vectēvam ļoti bieži
svarīgāki par visu bija Mēness grieži.
Viņš jaunā Mēnesī sēja
un vecā Mēnesī pļāva,
un, kad Mēness bij piebriedis apaļš kā muca,
viņš dzīvajai radībai ganos un kūtīs pāroties ļāva.
Bet kad debesīs valdīja tumsa,
kas visam augt un vairoties kavēja,
tad vecaistēvs ravēja.

Bet kaut kur augšā
ir kāda planēta.
Un uz tās arī ir ļaudis.
Un starp tās ļaudīm arī ir veči.
Un šie veči arī lūkojās debesīs.
Bet viņiem-šīs tālās planētas večiem-jo bieži
svarīgāki par visu ir-Zemes grieži.
Viņi jaunā Zemē sēj,
viņi vecā Zemē pļauj,
un, kad Zeme ir piebriedusi apaļa kā muca,
viņi savas planētas dzīvībai auglības svētkus svinēt ļauj.
Bet, kad Zeme nav redzama,
kad viņu debesīs valda tumsa,
kas visam augt un vairoties kavē,
tad viņi-Šīs tālās planētas veči-
savas planētas nezāles ravē.
Bet vēl augstāk ir kāda cita planēta,
tās veči vēro Marsa griežus,
Un vēl kāda cita,
Tās veči vēro Venēras griežus.
Un Merkūrija…
Un vēl, un vēl, un vēl…

Mēs visi cits citu vērojam:
kāds īsti tu esi,
vai tu dilsti vai briesti,
cik plati tev logi
un cik augsti tavi griesti.
Mēs visi spīdam cits cita debesīs.
Vai tu vēro manus griežus?

1979, autors nezināms.

Dvēselē bezgalība spoguļojas
Dvēselē Dievs ar saviem bērniem rotaļājas
No dvēseles nāk viss
Pirmie soļi
Pirmais vārds
Pirmās domas
Un sajūtu netveramā vārpa
Dvēseles telpa sargāta un cēla
Gaišas saules pilna
Apmirdzēta

Savu dzīvi ar dvēseles vibrācijām
piepildu

Debesīs atskan jā
Uz zemes nāk eņģeļi
Un ved mieru vezumiem vien
Manā sirdī no jauna atdzimst šī diena
Un var atdzimt it viss
Kam atļaujos noticēt-
Dvēseles zieds
Savas pirmās ziedlapiņas sāk vērt

Redzu mazās mājiņas
Pasaule sadalīta laukumiņos
Katra šūniņa elpo
Šis sapnis tik dzīvs
Tik īsts
Ka liekas – neticami būtu
Dzīvot pa vecam
Manas domas ir spēcīgākas par bijušo
Jaunus atskaites punktus tās meklē
Ne ārpus sevis – bet SIRDĪ
Sirdī.
Mana Pasaule mostas
Mana Pasaule dzied pirmo dziesmu
Un dejo pirmo valsi
Mana Pasaule-
MANA PASAULE ELPO!
Un mēs visi esam brīvi –
brīvi savās domās.

 Aija Kadiķe

 

 ATMOSTIES UN ATCERĒTIES…

Mīļā, labā Latvijas tauta!
Kad modīsies no verdzības
Apziņa Tava?

Gribu, lai Latvijā ir kā senāk,
Lai aug dēli kā ozoli
Un zied meitas kā liepas,
Lai skaisti un brīnišķi cilvēki Latvijā dzīvo –
Veseli miesā un pilnīgi garā!

Mosties, mosties, Dvēselīte,
Atver acis, atver ausis,
Ieskaties, ieklausies:
Dieva valstība visapkārt mums,
Pilnīga krāsās un jaukās skaņās:
Mazā zālītē, sīkā puķītē, varenā kokā –
Skan Viņa balss;
Zaļā sienāzī, kurš spirgts čirkstina,
Mundrā vardītē, kas pļaviņā lēkā,
Veiklā zivtiņā, upītē peldošā,
Mazītiņā putniņā, kurš Tev dziesmiņu dzied –
Ieskaties, ieklausies,
Proti novērtēt to!
Visu Tēvs devis mums ir,
Priekš mums viss tas ir,
Bet – ne laušanai, postīšanai –
Priekš iepriecinājuma un palīga mums,
No Pirmsākumiem tā viss iecerēts bij`…

Vien mosties no sava tūkstošgad` miega –
Atmosties un atceries!

Ieva Krūmiņa
2003

 

LIELĀ DABAS GRĀMATA ikkatrā savā lapas pusē ierakstījusi stāstu kādu – CILVĒKIEM PAR VIŅU DZĪVI. Kas ir bijis, ir un būs. DABA pati VISU PASTĀSTA – ar savu balsi, ar savām krāsām un smaržām. Šo stāstu BURVĪBA IR TIK APBRĪNOJAMA, ka cilvēku valoda ir par mazu visu stāstu PIEPILDĪJUMAM. Zem asfaltu lentām un aiz māju dzelzsbetona sienām ir grūti SADZIRDĒT pašu BRĪNUMAINĀKO BALSI pasaules telpā. * Čiekurs iekrīt sūnās. Strautā stirna dzer. Pat neizšķirt kas MAIGĀKS – strauta spogulis vai stirnas lūpas. Kāda skaņa tai liek tramīgi pacelt galvu. Tas tik čiekurs iekritis sūnās. Kamene aizlido. Ikkatra DABAS lapa pilna ir ar stāstiem, pasakām un leģendām. Vai lasīt to visu proti tu? Vai ne tu šajās lapās esi putns, vējš un mēness stari starp egļu zariem? Vai ne tu? Pieliecies un tavi mēness stari aizskars pūkaina zaķēna kažociņu. Uzpūt elpu savu un raugi kā zaķēns miegā sāk SMAIDĪT. Purniņu iespiedis sūnās.

Ieva Trimalniece

 

Mūsdienu paradokss vēsturē ir tas, ka
mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi;
plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām;
mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk;
mēs pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk.

Mums ir lielākas mājas un mazākas ģimenes;
vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika;
mums ir vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta;
vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju;
vairāk ekspertu, tomēr vairāk problēmu;
vairāk zāļu, bet mazāk veselības.

Mēs dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, smejamies
pārāk maz, braucam pārāk ātri, ejam gulēt pārāk vēlu,
pieceļamies no rīta pārāk noguruši, lasām pārāk maz,
skatāmies televizoru pārāk daudz un pārāk reti lūdzam Dievu.

Mēs esam daudzkāršojuši savus īpašumus,
bet samazinājuši savas vērtības.
Mēs runājam pārāk daudz, mīlam pārāk reti un
neieredzam pārāk bieži.
Mēs esam iemācījušies kā izdzīvot, bet nevis dzīvot,
mēs esam pievienojuši gadus dzīvei, nevis dzīvi – gadiem.

Mēs esam veikuši ceļu uz Mēnesi un atpakaļ,
bet mums ir apgrūtinoši pāriet pāri ielai, lai satiktu jauno kaimiņu.

Šis ir dubultu ienākumu un vēl lielāku šķiršanos laiks,
greznāku namīpašumu un izpostīto māju laiks.

Atcerieties – pavadiet kādu laiku ar saviem mīļajiem,
jo viņi nebūs ar jums mūžīgi.
Atcerieties – pasakiet laipnu vārdu kādam, kurš lūkojas uz jums uz augšu
ar apbrīnu, jo šis mazais cilvēks drīz izaugs un nebūs jūsu tuvumā.
Atcerieties dāvāt siltu apskāvienu kādam, kas ir jūsu tuvumā,
jo tas ir vienīgais dārgums, ko jūs varat dāvināt no sirds
un kas nemaksā ne centa.
Atcerieties pateikt “Es tevi mīlu” savam dzīves draugam un saviem mīļajiem, bet, galvenais, tā arī domājiet.

Atvēliet laiku mīlestībai,
atvēliet laiku sarunām,
atvēliet laiku pārdomām.

Džodžs Karlins

5 Responses to Dzeja

  1. Sandra says:

    Paldies par brīnišķīgiem vārdiem, ko sūtījis cilvēkam Dž. Karlins.Paldies!

  2. Ginta says:

    Sapnis Latvijai

    Kad skatos uz Latviju savu,
    Vienalga, kartē vai dabā,
    Tad jūtu, ka sapnī es stāvu –
    Tur dzīvē un nākotnē labā.

    Es tagad kā putns slīdu
    Un meklēju laimīgo zemi.
    Pasaki, kāpēc tu, latvieti,
    Sev grūtu likteni lēmi?

    Bij’ dzimtene tev un mājas,
    Bet tālu tu aizbrauci projām,
    Kaut varētu laimi tu atrast,
    Latviju pārejot kājām.

    Daudz lauku tukšu, daudz pļavu,
    Stāv vieni, bet gaida, bet sauc,
    Lai sadzirdēt var tava dvēsele,
    Ka dabā tev radīt ir ļauts.

    Ja sadzirdēsi, ja spēsi just
    Šo dabas saucienu kvēlu,
    Tad zini – pie dzimtenes atgriezties
    Nekad nav bijis par vēlu.

    Tu varbūt būsi pats pirmais,
    Kas ar zemi spēs runāties.
    Varbūt, ka zirdziņš tavs sirmais
    Starp puķēm zālienā atgulsies.

    Tu pagaidi drusku, vēl būs
    Tev blakus latvieši uz dzīvi,
    Ar dārza un zemes atbalstu
    Tie atkal atgūs sev brīvi.

    Kā putns tad lidošu pāri
    Pār tūkstošiem dārzu, kas zied.
    Spēs sapnis, kaut sākumā vāri,
    Bet vēlāk – laimīgi diet.

  3. Ginta says:

    Rīts(dziesma)

    Labrīt, tu – mana daļa pasaules!
    “Labrīt!” no rīta saku saulei es.
    Labrīt, tu – mana mazā dzimtene,
    Labrīt šai laimes pilna tagadnē!

    “Labrīt!” dzied putni koku galotnēs,
    Lai mirdz tas rasas lases pienenēs,
    Lai most it visa dzīva radība,
    Lai rit šī diena saules vadībā.

    Lai most pat manas mazās meitiņas,
    Kurām mirdz sapņu smaidi sejiņās,
    Lai skrien, kur skaidrais avotūdentiņš,
    Lai jūt – labs rotaļbiedrs var būt viņš.

    Dot viņš spēj manām meitām burvību,
    Nu prieks gūt viņām dienas gudribu,
    Sildīt ar skatu visus zvēriņus,
    Lasīt no dziviem burtiem vārdiņus.

    Jau klāt ir pirmais burtiņs – mellene,
    Aiz tā nāk otrais burtiņs – irbene.
    Pēc tā sev vietu ieņem lācene,
    Tad klāt vispēdējs burtiņs – upene.

    Un te kā pieturzīme cīrulīts –
    Tas spurdz no krūma, kad vārds izlasits.
    Kāda tad putniņs zīme lidojot?
    Skaista izsaukumzīme pazibot.

    Abas man meitas klātu pieskrēja.
    Mani tik silti mirklī sasēja
    Viņu tik mīļumpilnais apskāviens,
    Bērnu šis roku maigais pieskāriens.

    “Labrīt, tu – mīļa mūsu mamulīt,
    Mēs ar nu gribam jauno pastāstit.
    “Mīlu!” – tāds vārdiņs šoreiz sanāca,
    Mēs tev to tūlīt pateikt atnācām.”

    Labrīt, tu – mūsu daļa pasaules!
    “Labrīt!” no rīta saku saulei es.
    Labrīt, tu – mūsu mazā dzimtene,
    Labrīt šai laimes pilna tagadnē.

  4. Ceļš

    Piedzima meitene, piedzima dzīve,
    Stundu pa stundai auga
    Citu sargāta, dāvāta brīve,
    Daudz labu domu pa draugam.

    Vecāki rūpējās, gādāja brāļi,
    Ģimenē mājas bija.
    Nākotnes sapņi likās vēl tāli,
    Daudz brīnumu tagadne vija.

    Klusītēm, lēnītēm atnāca arī,
    Kļuva vēl tuvāki tie –
    Tagad meitenei bija, ko darīt,
    Bija, uz kurieni iesākt iet.

    Meitene sapņoja, zīmēja viņa,
    Ar sapni kopā tapa,
    Nāca gudrība, cilvēki, ziņa,
    Rosība liktenī kāpa.

    Dzimtene gaidīja mierīgus soļus
    Pa pļavu atpakaļ nākam,
    Daudzās paaudzēs vāca nost oļus,
    Lai sajustu meiteni nākam.

    Pļava un koki, un putni – viss dzied,
    Ozola saukta ir dzimta.
    Pašas sargāta, dāvāta zied
    Mazbērnos brīve rimta.

    Tīri prozaiski sakot…

    Tīri prozaiski sakot – liktens.
    Jā, tas katram ir dots.
    Tam, kurš to izliek ik brīdi,
    Lai tiek gods atbrīvots.

    Nevar jau būt tā – grāmata, vārdi
    Lika dzīvi tā mainīt.
    Klusē nu tas tas, kam tīk ārdīt,
    Negrib tikt prom gainīts.

    Joki – sapņu soļi ir gari,
    Visas robežas – sīkas.
    Telepāti, pilni spara –
    Valodas klanās līkas.

    Tīri vēsturiski sanāk – iedots
    Grēkāzim grēkus nomest.
    Tam būs pārtapty, salapot,
    Zemei nu veldzi nest.

    Ceļas cilvēki dažādās vietās.
    Jā, tie atsāk dzīvot.
    Atceras, iemācās lietas,
    Kā dzīvot, Zemi mīlot.

    Tīri prozaiski sakot – es arī
    tāds jocīgs, iekš pļavas,
    bet Zeme atvērusi man
    Savas sildošās skavas.

    Saknēm zemē ozols atkal satādīts,
    Lapās dzimta mana.
    Vienkāršā darbā, kas darīts,
    Ienāk dziedāšana.

    Nekts vasarīga teltī – labi,
    Gandrīz kā hipijam.
    jā, katrs sav’ā laikā – abi
    Mēs par laimi sapņojām.

    Arī manām pēdām iesakņoties
    Šajā vietā nesas prāts.
    Caur pagātni paveroties –
    jā, šis laiks īstais tāds.

    Saka daudzi – par kādu naudu
    Sapni šo realizēt?
    Ir, kas pēc naudas raud
    Ceļu optimizēt.

    Ei, Jūs, kas reālisti – vai tad
    Ar naudu, darbu pietiek?
    dzīve mīlestībā, skat,
    visu pa plauktiem saliek.

    Tīri prozaiski teikt vairs nevar –
    sapņi jau sen nav proza –
    Tie gaitu maina, jaunu dara,
    Likteni izlikto groza.

    Vārdi Tev.

    šie vārdi ir Tev, tos lasīsi kādreiz,
    no meitenes teltī, rīta agrumā,
    Ja tik adrese sajusta pareizi,
    Ja ceļš būs pareizā garumā.

    Pie dabas mierā dzīvoja senči,
    ģimenēs savās, Dzimtas Mājvietās.
    Arī latvieši, mēs kuru pēcteči,
    Mums tāpēc sirdis pie dzimtenes sietas.

    Guļ zālē Tavs senais vectētiņš, skatās
    Vēl zēna acīm skudras gaitas zālē,
    kā arī Tu tagas, jau sapņo dienas tās,
    Kas nākamībā slēptas ir un tālē.

    dievs, daba, darbs – caur laikiem vārdi iziet,
    kas pazaudējis, atkal tos vien meklē.
    caur dabu ikvienu pavedienu sasiet
    Dievs palīdz tiem, kas darbu auklē.

    Šie vārdi ir Tev, tos lasīsi kādresuz,
    No meitenes teltī, pļavā starp kokiem,
    Varbūt ne šodien, varbūt, ka citreiz
    Saskarites mūsu dzīves lokiem.

    Līst lietus. Dzimtas koks ir ozols.
    Viņš no lāsēm siltām sev spēku iegūs.
    Izaugs paaudzes spēkā kā ozoli,
    Latvija ar viņiem kopā bŗivi atgūs.

    Mēs abi kopā varam to visu iesākt,
    No miega celt Latviju, darīt to skaistu.
    Vai spēsim viens otram pretī panākt,
    Lai šo nākotni pasaulē laistu?

    Guļ zālē Tavs senais vectētiņš, skatās
    Jasu puiša acīm zilās debesīs, sapņo
    Par to, ko visu viņš varētu veikt tepatās,
    Ja savu mīlestību satiktu kaut Jāņos…

    Sākums

    Mammucis atnesa grāmatiņu,
    Mēs vēl nepratām lasīt.
    No tā lasīja pirms miega mums viņa
    Vārdus, kuriem sapni raisīt.

    Mammucis atnesa… Mēs vēl mazi –
    Ātri aizmiegam, cieši.
    Mēs katrs guvām pa dzintaram. Kas zin,
    Varbūt tādēļ senčiem auga kvieši?

    Grāmata tagad jau atmiņās likta,
    Nu jau es protu lasīt.
    Ikkatra diena, no tā vakara tikta,
    Atkal un atkal spēj prasīt:

    “Lai top un piepildās sētais sapnis,
    Lai daba var Tevi satikt,
    Lai tu atgriezies pie Mātes Zemes viss –
    Ne miesa, ne dvēselei neatpalikt.”

    Ozoliņš patvērās, dzīve atvērās.
    Dzīve sāka šo stāstu,
    kurā liela jau meitene pavērās,
    sasildīja zāli ar glāstu.

    Tagad vairs nebūs ceļa atpakaļ,
    Vairs jau nevajag arī.
    Ir tik labi, lēnām iemīlot dabu,
    Pasauli labāku darīt.

    Tu…

    Tu, kas mana dieva vārdu nesi,
    Stalts kā zols un kā ērglis stiprs,
    Pasaki, lūdzu, kur? Kur Tu esi?
    Pa kurām zvaigsnēm Tavs bērns skrien ņipri?

    Tu pats labākais, veiklākais biji
    Pirms daudzām nosapņotām dzīvēm,
    Atceries, lūdzu, kā laimīgs viji
    Ģimenes l;igzdiņu Mājvietā brīvā!

    Atceries Tu, kā stādījām kokus,
    Kā laimīgs tu smaidīji viegli,
    Pacēlis acis un pastiepis rokas
    Pret sauli sildošo tik liegi?

    Tu, kas mana mīļā vārdu nesi,
    Gudrs kā osis un kā briedis ātrs,
    Pasaki, lūdzu, kurā tu esi?
    Kā Tevi apazīt? Tu neesi katrs.

    Pirms mēs zvaigznēs savas dvēs’les laidām,
    Apsolījām atkal satikties.
    Šajā pašā vietā atvest gaidām,
    Mājvietā kopīgi abiem atgriezties.

    Vienpadsmitā stunda no šis dienas
    Ritēs atri, jauna diena diena nāks,
    Šai teltī rakstu rik ārēji viena –
    Kopīgā nākotnē viss vērsties sāks.

    Putnu balsis, kukainīšu dziesmas
    skan tik mīļi, auklējoši skan.
    Varbūt tā, kā Lubomilai liesmas
    Savaldīt un noturēt būs man.

    Viņam mīlot gudra, skasita kļuva,
    Lai tik skatu mīļotā gūtu.
    dievs zina vien, cik as’ras viņai žuva,
    savu ceļu izejot, vieglu-grūtu.

    Tu, kas vēdrusa vārdu tad nesi,
    Gaišs kā saule un kā rasa sapņains,
    Runāju ar Tevi, domās esam
    Ģimenes ligzdiņā, mīļums mūs apņem.

  5. 1. Gaiši zils

    Kad labo izceļ un sapni pievieno,
    Kad domas raida, savu nākotni cienot,
    Es klusēt vēlos, klusēt un nogaidīt,
    Tas, kas manī notiek – var mani sabaidīt.

    No domas vēlme top, sapnis top no vēlmes,
    Tā palīgā aicina gadsimtu dzelmes.
    Kāpēc vien? Kāpēc tad paliek bail,
    No tā, kas līdzīgā acīs gail?

    Kam vajag, tas sapnī manējā ietērps,
    To, ko neprāts glaimīgi viņam piespers,
    Vien ziņa no vecmāmiņas
    Spēs ļaut raudzīt patiesību viņas.

    Tu zini, ka vēlos ticēt nākotnei,
    Tādai kā vecākiem, dzimtenei,
    Ar pēdējām dzīslām kopā turos,
    Līdz nomoda dēļ pati sev duros.

    Neprasi man, man kādreiz mīlētais,
    Kāpēc Tu esi jau ilgāk skaitītais,
    Kāpēc cīnos ar bailēm, cerību,
    Nezinot, kam dot mātes devību.

    Es Tevi mīlu! Tā gribas saukt līdz zvaigznēm,
    Un lūgt, un Dievu lūgt, lai uguns plaiksnēs,
    Dzimst tas, kas vēl bijis pasaules sākumā,
    Kas šūnās cauri laikiem šodienas nākumam.

    Tu, daļa no Tevis, sauc un iedvesmo,
    Liek dvēselei nākotnes mirkļus dziesmot.
    Es zinu, Tu sava laika galā
    Arī nestāvi likteņa malā.

    Dzirkstis no Visuma gribēs, savedīs
    Divas kopīgam sapnim dvēseles, medīs
    Viņos atmiņas par radīšanu,
    Par dabas un Visuma prieka skaņu.

    Tad četras rokas vairāk nekā divas,
    Un četras acis – vairāk dzīvas –
    Sirdī uz zemes sirdspukstus stādīs,
    Citiem kā dārzu smaržīgu rādīs.

    Bet…
    Līdz tam es atvarā lēkšu,
    Ļaujot, lai izceļ tas uz priekšu,
    Draugos un strīdos būšu ar bailēm
    Līdz vienas ogles divos skatos gailēs.

    2)Sarkans

    Katrs putns kāro lidot,
    Katra zvaigzne – reiz saule būt,
    Katrs cilvēks, neticot, ticot
    Sapņo atkal laimīgs kļūt.

    Augi aug ne tikai ārā,
    Arī mākslīgās lampas adoptē,
    Dvēsele var zaudēt sparu,
    Ja prāts slavu nocopē.

    Labāk paņem siltumnīcas augu,
    Iestādi, ģimenē, pie saules.
    Slavu noliec, palaid ūdenī kā plaudi,
    Ļauj dvēseles brīvē rikšot auļiem.

    3) Oranžs

    Zirga acis klusē,
    bet mīl,
    Suņa acis klusē,
    bet tic,
    Putna acis klusē,
    bet cer.
    Tavas acis klusē…
    Vai ir?

    Vien tādēļ, lai atļautu atnākt mīļam,
    Es lūdzu Dievu, lai Tu mīli viņu
    Līdz pašam dvēseles kaktiņam dziļam,
    Līdz pašam sākumam ar sirdsapziņu.

    Vien tādēļ, lai gūtu cerību,
    Es lūdzu Tev cerību dāvāt,
    Viņai, kuras acis nes brīvību,
    Solīt un turēt vienmēr savās skavās.

    Tāpat kā Tu, vēlos noticēt,
    Ja tikai notic arī viņa.
    Viņa – Tava mirklī iemīlēta, spēja uzticēt
    Savu laimi Tavai un dzīves ziņai.

    Tavas acis, Tavas rokas. Tu.
    Viņai esi tā kā dzīves šķirsts.
    Lūdzu Dievu, lūdzu Tevi arī. Lai būtu
    Viņai, kas bijis pirms tam aizmirsts.

    Zirga acis runā,
    bet mīl,
    Suņa acis runā,
    bet tic,
    Putna acis runā,
    bet cer.
    Tavas acis runā,
    bet…
    Jā, ir!

    4) Zelts

    Re, ka pat vēlme pēc laimes,
    Tādas, kāda ir Jums,
    Pat vājums cīņā par ticību
    Ir likteņa ieguvums.

    Jūsu mīla dzidri skaista ir,
    Viņas un Tava, mans draugs, kādreiz mīlētais.
    Labi – liktenis tādu lapu šķir,
    Ka piepildās un dzimst caur sajūtām zīlētais.

    Es atnākšu un padzeršos, ja drīkst,
    No Jūsu mīlestības avota.
    Gadsimtos Laima, Tēvs turējās sīksts,
    Lai būtu, tiktu abiem
    Šī dzīves, cilvēka skaistākā rota.

    Lai nolīst lietus veldzējošs pār zemi,
    Lai vien avota ūdens dzidrs plūst.
    Paldies Jums, pateicība, lūdzu, ņemiet!
    Es aizeju… Man par avota ūdeni jākļūst.

    5)Dzeltens

    Savam draugam un viņa mīlestībai
    Pēkšņi es rakstu dzeju.
    Vai tikai dievu sapņu un viņu ticība
    Pāri cilvēkiem nāk uz leju.

    Uguns no viņu sirdīm nolec no zvaigznēm,
    Lai pamostos cilvēku acīs.
    Nez, ko tie, kam no dzīves visu jāņem,
    Par manu domu rindu sacīs?

    Tik vienu mirkli atvars mani iesūc,
    Un gandrīz ievelku Jūs abus līdz,
    Bet dievu alkas nerimst, tās likteni lūdz,
    Lai caur diviem viņu laime stīdz.

    Paldies dieviem, paldies abiem maniem draugiem,
    Tagad arī e pie dieviem dzīvojos.
    Ļaudis, atmostaties, atverat acis, raugiet –
    Viņu mīlestība lai arī Jūsu sirdīs brīvojas!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: