Mīlestība

Vārdi, ar kuriem atzinās mīlestībā:
„Kopā ar tevi, daiļā dieviete,
es spētu radīt Mīlestības telpu
uz laiku laikiem.”
Un jaunā meitene atbildēja:
„Esmu gatava tev palīdzēt diženajā radīšanā.”

Mīlestības enerģija

– Pie katra reiz atnāk cildenā mīlestības enerģija, kuru Dievs sūta saviem Zemes bērniem. Dažkārt ne reizi vien tā tiecas sasildīt cilvēku un uz mūžu palikt kopā ar viņu. Taču cilvēku lielākā daļa nedod iespēju diženajai Dievišķajai enerģijai palikt pie viņiem.
Iedomājies, ka reiz viņš un viņa satiekas brīnišķīgā mīlestības starojumā. Tiecas uz mūžu savienot savu dzīvi. Uzskata, ka abu savienību stiprāku darīs tās fiksēšana uz papīra un rituāls daudzu liecinieku klātbūtnē. Taču veltīgi. Paiet dažas dienas – un mīlestības enerģija viņus pamet. Tā notiek gandrīz ar visiem.
– Jā, tev taisnība, Anastasija. Ļoti daudzi cilvēki šķiras. Ap 70%. Savukārt tie, kuri nešķiras, dažkārt dzīvo kā suns ar kaķi vai arī ir vienaldzīgi viens pret otru. Tas visiem ir zināms, taču neviens nesaprot kāpēc tas notiek masveidīgi. Tu saki, ka viņus pamet mīlestības enerģija, bet kāpēc? Šķiet, tā mūs ķircina vai spēlējas ar mums.
– Mīlestība nevienu neķircina, ne ar vienu nespēlējas. Tā tiecas palikt pie ikviena mūžīgi, taču cilvēks pats izvēlas savu dzīvesveidu, un šis dzīvesveids biedē mīlestības enerģiju. Mīlestība nevar dāvāt iedvesmu sagraušanai. Mīlestības auglim nepiederas dzīvot mokās, kad viņš un viņa uzsāk kopīgu dzīvi. Kad viņi apmetas nelielā dzīvoklītī, kas līdzinās akmens kapličai. Kad katram ir savs darbs, intereses un vide. Kad nav kopīgu nākotnes centienu. Kad nododas vienīgi miesiskai baudai, lai pēc tam savu bērnu atdotu saplosīšanai pasaulei, kurā nav tīra ūdens, kurā ir bandīti, kari un slimības. No tā visa mīlestības enerģija aiziet prom.
– Bet, ja viņam un viņai ir daudz naudas? Vai arī vecāki uzdāvina jaunlaulātajiem nevis mazu, bet sešistabu dzīvokli namā ar mūsdienīgu plānojumu, ar apsardzi pie ieejas, labu automobili uzdāvina un atver jaunlaulātajiem bankā pieklājīgu kontu. Vai šādos apstākļos mīlestības enerģija paliktu? Vai viņš un viņa spētu mīlestībā līdz sirmam vecumam nodzīvot?
– Viņiem līdz sirmam vecumam būs jānodzīvo bailēs, bez brīvības un mīlestības, vērojot kā viss noveco un satrūd.
– Kas tad īsti ir nepieciešams untumainajai mīlestības enerģijai?
– Mīlestība nav nedz untumaina, nedz spītīga, tā tiecas uz Dievišķu radīšanu. Tā var mūžīgi sildīt to, kurš piekritīs kopā veidot mīlestības telpu.
– Vai tajā projektā, ko tu zīmē, kaut kur ir mīlestības telpa?
-Jā.
– Un kur tā ir?
– Visā. Vispirms tā veidojas viņai un viņam, vēlāk – viņu bērniem. Un bērniem pēc trīs esības plāniem būs saikne ar visu Izplatījumu.
Iedomājies, Vladimir, ka viņš un viņa ar mīlestību sāks īstenot mūsu zīmēto projektu. Stādīs dzimtas koku, sēs zāli, veidos dārzu. Un pavasarī priecāsies, vērojot, kā plaukst un zied viņu radītais. Mīlestība vienmēr dzīvos starp viņiem, viņu sirdīs un visapkārt. Un katrs iztēlosies otru kādā pavasara ziedā, atceroties, kā viņi šo koku vai krūmu kopīgi stādīja. Aveņu garša atsauks atmiņā mīlestības garšu. Atcerēsies, kā rudenī ar mīlestību pieskārušies šim aveņzaram.
Ēnainajā dārzā briest brīnišķīgi augļi. Bet šo dārzu viņi kopīgi stādīja. Stādīja ar mīlestību. Viņa skanīgi smējās, ka viņš, rokot bedri, sasvīda. Viņa notrausa sviedru lāsītes no viņa pieres un skūpstīja karstās lūpas.
Dzīvē bieži gadās, ka mīl tikai viens. Otrs vai otra atļauj atrasties sev līdzās. Tiklīdz viņi sāks iekopt savu dārzu, mīlestības enerģija sadalīsies un nekad vairs abus nepametīs! Jo dzīvesveids būs atbilstīgs tam, kādā abi var dzīvot mīlestība, turpmāk nodot šo mīlestības telpu saviem bērniem un audzinot viņus pēc Dieva tēla un līdzības kopā ar Viņu.
(4. grāmata 159. – 161.lpp)

Vladimirs par savām jūtām pret Anastasiju:
„Pagaidām neesmu līdz galam sapratis, ko tu man nozīmē. Tu iemācīji man grāmatas rakstīt, padarīji slavenu, dēlu laidi pasaulē, palīdzēji atgūt meitas cieņu – daudz ko esi izdarījusi. Bet ne jau tas ir galvenais. Galvenais ir kas cits. Varbūt kaut kur iekšienē slēpjas.
Tu zini, Anastasija, ka es nekad neesmu runājis par savu attieksmi pret tevi, ne tev par to stāstījis, ne sev. Un vispār savā mūžā nevienai sievietei neesmu teicis: es tevi mīlu.
Neesmu teicis ne jau tāpēc, ka būtu pilnīgi bezjūtīgs, bet gan tāpēc, ka par dīvainiem un bezjēdzīgiem uzskatu šos vārdus. Ja viens cilvēks mīl otru, tad šīm jūtām pret mīļoto jāizpaužas viņa rīcībā. Ja nākas izrunāt vārdus, tātad nav īstas redzamas rīcības. Bet rīcība taču ir svarīgāka par vārdiem.
Es nekad neesmu tev teicis vārdus par mīlestību, Anastasija. Bet, ja tu palūgtu nonest no debesīm zvaigzni, tad es uzkāptu paša augstākā koka galotnē un, atspēries no augstākā zara, lēktu pēc šīs zvaigznes. Ja kristu lejā, tad krītot pieķertos pie zariem – un atkal rāptos augšup, un atkal lēktu pēc zvaigznes.
Tu man neesi lūgusi nonest zvaigzni no debesīm, Anastasija. Tu tikai lūdzi, lai es grāmatiņu uzrakstu. Es tās rakstu. Ne vienmēr izdodas labi. Reizēm krītu lejā. Bet es taču tās vēl neesmu pabeidzis. Vēl neesmu uzrakstījis savu pēdējo grāmatu. Centīšos, lai tā tev patiktu”
(8. grāmata 1. daļa 5., 6. lpp.)

Bērnu mīlestība

Mīlestības mācību stunda:
Vecmāmiņa piekļāva sev klāt mazmeitiņu. Noglaudīja viņas rudo galviņu, it kā glāstītu viņā Mīlestības enerģiju. Un klusiņām, kā lūgšanu noskaitīja: „Ak diženā dievišķā enerģija, palīdzi mazmeitiņai ar savu svētību. Nesadedzini viņas vēl vājo sirsniņu. Iedvesmo viņu radīšanai.”
Bet Ļubomilkai teica:
-Mazmeitiņ, vai tu gribi, lai tas ļoti labais puisis visu mūžu skatītos tikai uz tevi?
-Jā, gribu, vecmāmiņ! Gribu!
-Nu tad nerādies viņam acīs trīs gadus.
-Kāpēc?
-Tāpēc, ka viņš redzēja tevi dubļos nosmulējušos. Redzēja kā raudošu un bezpalīdzīgu knīpu. Tāds ir tavs tēls, kas saglabājies viņa atmiņā. Ja labi pacentīsies, triju gadu laikā tu paaugsies, kļūsi skaistāka un gudrāka.
-Es centīšos ļoti, ļoti. Tikai pasaki man, vecmāmiņ, kā lai es cenšos?
-Mazmeitiņ, es tev atklāšu visus noslēpumus. Ja tu tos cītīgi izpildīsi, kļūsi skaistāka par visiem ziediņiem zemes virsū, cilvēki tīksmināsies, lūkojoties uz tevi. Nevis tevi izvēlēsies, bet tu pati varēsi izvelēsies sev mīļotos.
-Stāsti, vecmāmiņ, es visu izpildīšu, stāsti tūlīt, – mazā Ļubomila steidzināja vecmāmiņu, nepacietīgi raustīdama viņas kleitas malu.
Un vecmāmiņa, lēnām un svinīgi izrunādama vārdus, pavēstīja mazmeitai, lūk, ko:
-No rītiem jāceļas augšā tā agrāk. Tu parasti ilgi vārties pa gultu. Piecēlusies skrien uz avotiņu, nomazgājies tā tīrajā ūdenī. Atgriezusies mājās, apēd nedaudz biezputras, tu taču vienmēr pieprasi saldas ogas.
-Vecmāmiņ, kāpēc man mājās tā jācenšas, ja viņš mani tur neredz? Ne to, kā no rīta mazgājos avotā, ne to, kā ēdu biezputru.? – brīnījās Ļubomilka.
-Saprotams, ka viņš to neredzēs, bet šie centieni atspoguļosies tavā izskatā. Un tevī pašā radīsies enerģija.
(8. grāmata 2. daļa 100., 101. lpp.)

Mīlestība, kas rada pasaules

***
– Mēs nedrīkstam atdzimt, – viņa skumji teica. – Palūkojies, uz Zemes paliek arvien mazāk vietas, visapkārt ir dārzi, apmetnes. Un pat mūsu mazbērniem var pietrūkt vietas. Laikam gan Radītājs kaut ko nav ņēmis vērā, radot mūsu Zemi.
– Es tā nedomāju. Gan jau izeja ir, tikai mēs to pagaidām nezinām. Taču esmu pārliecināts, ka mūsu mīlestība nevar beigties. Mēs ar tevi nomirsim, lai atdzimtu atkal.
– Bet kur?
– Skaties, mīļotā, – uz tās zvaigznes. Lai mūsu domas uz jaunās planētas Zemei līdzīgu dzīvi rada. Padomā pati: kālab Viņam bija jārada tik daudz planētu? Tas nav bez nolūka. Mūsu doma ir materiāla, tā uz neapdzīvotas planētas radīs mums dzīvi. Mēs atkal un atkal atdzimsim. Mūsu mīlestība…
– Paldies par skaisto sapni, mans mīļotais. Ar tevi… Es palīdzēšu tev uz jaunās planētas radīt dzīvi.
(8. grāmata 2. daļa 214. lpp.)