Kā stādīt ciedriņu

 

Lai katrs lielās pilsētas iedzīvotājs izloba no ciedra sveķainā čiekura vienu riekstiņu, patur savā mutē, siekalās, tad mājās, lai mazā podiņā iestāda un katru dienu laista. Pirms liešanas, lai iegremdē ūdenī roku pirkstus, un nedrīkst būt cilvēks nikns vai dusmīgs tajā brīdī. Lai sev un, galvenais, saviem pēctečiem, bērniem, novēl labestību, Dieva apzināšanos. Un tā katru dienu. Kad izsprauksies asniņš, ar to var domās sarunāties par to, kas katram ir svētākais. Vasaras dienā un siltā naktī podiņš ar mazo stādiņu jānoliek ārā starp citiem augiem, lai tas sarunājas ar zvaigznēm, mēnesi un saulīti, lai iepazīst lietutiņu, vējiņu un līdzās augošo zālīšu garu un pēc tam, lai atgriežas mājās pie saviem draugiem, pie saviem vecākiem. Tā var darīt daudzas reizes, kad vien ir laiks un vēlēšanās. Stādiņš ieaug gadsimtos, jo ciedrs dzīvos vairāk nekā 500 gadus, dos pēctečus un jaunajiem ciedriem pastāstīs par sava audzētāja dvēseli. Kad mājās tas būs uzaudzis 30 centimetrus garš, agrā pavasarī stādiņu vajag iestādīt zemē. Lai pilsētas varas iestādes visiem tiem, kuriem nav zemes, ierāda kaut vienu kvadrātmetru stādiņu audzēšanai. Un pilsētas nomalē, upes krastā un ceļu malās, starp mājām, laukumu centrā tiks iestādīti ciedri. Lai cilvēki sargā savus stādiņus un cits citam palīdz. No visas zemeslodes gadu simtiem uz šo pilsētu brauks cilvēki, lai paskatītos un svētumiem pieskartos, lai aprunātos ar tās laimīgajiem cilvēkiem.

– Kāpēc gan lai no visas zemeslodes cilvēki brauktu? Lai aplūkotu apzaļumotu pilsētu?(..) Turklāt ne koki, tikai ciedru stādiņi.

– Tie būs neparasti stādiņi. Tie kļūs par Skanošajiem Ciedriem. Cilvēku sirds siltuma sasildīti, ar cilvēka dvēseli saskārušies, tie savāks sevī labākos Visuma starus un sāks tos atdot cilvēkiem. Un šajā vietā gan zeme, gan cilvēki uz mūžiem kļūs starojoši. Nāks jauna apziņa, un šo cilvēku Visuma mēroga atklājumi izplatīsies pa visu Zemi!

(3.grāmata 178. – 179.lpp.)