Ekociematu kustība Latvijā un pasaulē

Straujā ekonomiskā attīstība, kas radījusi augstu dzīves līmeni dažos pasaules reģionos, kā arī pamatīgas problēmas it visur, devusi iemeslu rasties ekociematu kustībai jeb ekociematu veidošanās procesam. Aizsākusies pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados Rietumeiropā, tā spērusi lielu soli uz priekšu apmēram 30 gadus vēlāk Krievijā. Tā rezultātā šodien sastopamas gan rietumnieciskas, gan no Krievijas nākušās kustības izpausmes, gan arī abu virzienu apvienojums vairākos ekociematu projektos arī tepat, Latvijā.Ekociemati – ilgtspējīgas kopienas

Saskaņā ar definīciju, ko 1991. gadā radījis Roberts Gilmans, ekociemati ir cilvēka mēroga, daudzveidīgu iespēju dzīvesvietas, kurās cilvēku aktivitātes ir saudzīgi integrētas dabiskajā vidē, nodrošinot cilvēku veselīgu attīstību, kas var turpināties neierobežoti ilgi.

Ekociemati ir nelielas sabiedrības jeb kopienas [1], kas apzināti tiecās radīt harmonisku dzīves vidi – tas ir, dzīvot saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli. Līdz ar to ekociematu iedzīvotāji apņemas veidot savu dzīvi ekoloģiski, ekonomiski, kulturāli un garīgi saprātīgā veidā un tiekties uz ilgtspējīgu cilvēces un planētas nākotni. Ekociematu filozofijas pamatā ir izpratne, ka visas lietas un radības ir savstarpēji saistītas, un ka mūsu domas un darbi ietekmē apkārtējo vidi.

Konkrētu ekociematu veidošanas motivācijas mēdz būt ļoti dažādas. Daudzus ekociematus Rietumeiropā un ASV veido, lai novērstu sociālo struktūru izjukšanu, kultūras dzīves panīkumu, apkārtējās vides degradāciju utt. Daži ekociemati ir radīti, lai veicinātu iedzīvotāju garīgo dzīvi. Savukārt spēcīgu dabas katastrofu reģionos ekociematus veido, lai ātri novērstu badu, nabadzību, noziedzību un citas sekas. Ekociematus parasti rada, lai sniegtu visaptverošus risinājumus attiecīgo cilvēku un viņu dzīves vietas problēmām. Tā kā ekociematu koncepcijas pamatā ir vēlme uzņemties atbildību pašiem par savām dzīvēm, ciematus vienmēr rada viens vai vairāki entuziasti, kas pirmie ir apzinājuši problēmas un iespējamos risinājumus. Līdz ar to katrs ekociemats ir pilnīgi atšķirīgs, jo atšķiras gan tā attīstības līmenis dotajā brīdī, gan pamatnostādnes, kas aptver visas tā iedzīvotāju sadzīves sfēras.

Ekociematu trīs dimensijas

Ekociematus veido, kombinējot ekoloģijas, sociālos / kopienas un garīguma / kultūras aspektus jeb dimensijas dažādās proporcijās. Atsevišķi mēdz izdalīt ekonomisko dzīvi, kas ir pakārtota visām trīs dimensijām. Sociālo / kopienas dimensiju raksturo apkārtējo cilvēku atbalsts, kā arī atbildība pret citiem iedzīvotājiem. Ekociemats dod iespēju katram iedzīvotājam just piederību sabiedrībai un justies drošam, tiesiskam, pamanītam un uzklausītam. Tādējādi cilvēkiem tiek dota iespēja piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā, kas ietekmē gan viņa, gan visa ekociemata dzīvi. Ekoloģisko dimensiju raksturo iespēja katram iedzīvotājam apzināt savu saikni ar dzīvo zemi. Ekociematu iedzīvotāji var izjust mijiedarbību ar zemi, ūdeni, vēju, augiem un dzīvniekiem ik dienu. Respektējot dabiskos procesus, šeit tiek nodrošinātas cilvēku ikdienišķās vajadzības: ēdiens, apģērbs un pajumte. Kultūras / garīguma dimensija parasti ekociematos nav prioritāra, taču katrs ciemats savā veidā respektē un veicina cilvēces mākslas un kultūras bagātību, mākslas un kultūras izteiksmes veidus, kā arī garīgo dažādību.
Jebkura veiksmīga ekociemata pamatā ir smalki izstrādāta noteikumu pakete – biedru uzņemšanas, iekšējās kārtības, finansējuma, lēmumpieņemšanas, konfliktu risināšanas noteikumi un shēmas. Šos pamatprincipus, saskaņā ar kuriem jādzīvo, jādarbojas un jārisina radušās problēmas, sākotnēji rada ciemata idejas autori, bet, tā kā ekociemats ir pastāvīgā attīstībā esoša sistēma, arī principi mainās atbilstoši laikam un iedzīvotāju apziņas līmenim. Ilgstoši nemainīga saglabājas ekociemata ieceres pamatdoma: vīzija, misija un mērķi. Tie ir galvenie kritēriji, pēc kuriem cilvēki izlemj, cik ļoti ekociemata iecere saskan ar viņu uzskatiem. Vīzija ir ciemata nākotnes redzējums, bet misija raksturo ciemata darbības jēgu un devumu pasaulei. Ekociematu veidotāju mērķis visbiežāk ir radīt labu sociālo un kultūras vidi apvienojumā ar ekonomiski izdevīgu, ilgtspējīgu dzīvesveidu. Ekociemata pamatdomu un darbības principus parasti apkopo statūtos vai citos publiski pieejamos dokumentos. Savukārt konkrētus attīstības atskaites punktus definē kā uzdevumus. Tie, protams, laika gaitā mainās.

No lauku ciematiem līdz pilsētas dzīvokļiem

Tā kā ekociematu galvenā atšķirība slēpjas iekšējā struktūrā, ārēji tie īpaši neatšķiras no citām apdzīvotām vietām un iekļaujas apkārtējā ainavā. Piemēram, iespaidīgās vēja elektrostacijas un saules paneļi uz jumtiem ir vienlīdz izplatīti gan Rietumeiropas lauku ainavā, gan ekociematos (varbūt nedaudz koncentrētāk). Savukārt Latvijas ekociemati tādas tehnoloģijas pagaidām nevar atļauties, tāpat kā sabiedrība un valsts kopumā. Arī ciemata plānojuma un apbūves ziņā inovācijas būtu grūti manāmas, jo, piemēram, tikai vietējie zinās, ka plānojums ir funkcionāls un ar dziļu pamatdomu, bet uzbūvētās mājas ir ekoloģiskas… Ārēji pamanāmāks varētu būt ciemata sabiedriskais centrs, estrāde un citi objekti, kas nereti piedāvā plašas atpūtas un izziņas iespējas apmeklētājiem.
Ekociematos apzināti tiek samazināts ekoloģiskās pēdas nospiedums [2], kas uzskatāmi ietekmē būvniecību, lauksaimniecību, ražošanu un cita veida saimniekošanu – tiek pielietotas visdažādākās metodes ekobūvniecības, bioloģiskās lauksaimniecības, alternatīvo energoresursu un daudzās citās jomās. Bieži vien izmanto arī netradicionālus, eksperimentālus un inovatīvus risinājumus. Tā kā ārēji lielu uzsvaru liek uz dažādu eko-tehnoloģiju un saimniekošanas metožu izmantošanu, šiem ilgtspējīgas attīstības [3] ciematiem ir radies priedēklis “eko”.

Pie ekociematiem nereti pieskaita arī Rietumeiropā izplatītos mājokļu kooperatīvus (cohousing) [4], jo tādi elementi kā iekšējā pārvalde, tiekšanās uz ilgtspējību, dalīšanās ar resursiem, sociālā un ekonomiskā dzīve mēdz būt ļoti līdzīgi abu veidu kopienās. Pēdējā laikā ekociematos pat mēdz izbūvēt vienu vai vairākas daudzdzīvokļu mājas, kuru iemītnieki vienlaicīgi ir gan mājokļu kooperatīva, gan ekociemata dalībnieki. Tātad ekociematu teorētiski var radīt pat pilsētas kaimiņattiecību vidē…

Kustības pirmsākumi un attīstība

Lai gan ekociemati jau izseni eksistē daudzos pasaules reģionos, par ekociematu kustības aizsākumu mēdz uzskatīt pirmās Camphill ciematu kopienas Rietumeiropā, kas sāka parādīties pagājušā gadsimta trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Vieni no pirmajiem un mūsdienās par ievērojamākajiem uzskatīti ir arī Findhorn ekociemats Skotijā, kura pirmsākumi meklējami 1962. gadā, un 1968. gadā dibinātais Auroville Indijā. Septiņdesmitajos gados radās vairāki vēl šodien veiksmīgi projekti, kā The Farm (1971., Tenesī, ASV), Plākstera Adamsa (Patch Adams) Gesundheit! (1973., Rietumvirdžīnija, ASV), Damanhur (1977., Alpu pakājē Itālijā) un Svanholm (1978., Dānija). Pēc tam kā sēnes pēc lietus radās daudzi jauni ekociemati Eiropā, Austrālijā un citos kontinentos. Šodien pasaulē ir apmēram 100 Camphill tipa ciemati vairāk nekā 20 valstīs un simtiem citu ekociematu atšķirīgās attīstības pakāpēs, kas iedvesmojušies no visdažādākajām idejām. Eiropas līderes šajā jomā ir Dānija ar vairāk nekā 10 starptautisku atzinību ieguvušiem ekociematiem. Latvijā šobrīd ir pieci publiski zināmi ekociematu projekti, kā arī vairāki ieceres līmenī.

Deviņdesmito gadu vidū līdz ar Vladimira Megre grāmatu iznākšanu aizsācies jauns ekociematu veidošanās vilnis, kura rezultātā ir aizsākušies jau vairāk nekā 1500 ekociematu projekti Krievijā un ārvalstīs – Baltijas valstīs, Vācijā, Baltkrievijā, Čehijā, Slovākijā, Austrijā un ASV. Krievijā radušies ekociemati vairāk ir kā bioloģiski saimniekojošu viensētu apvienības, kas ekociematu kopumā padara par gandrīz neatkarīgu naturālo saimniecību. Šie ciemati idejiski balstās uz Dzimtas mājvietu koncepciju jeb domu, ka pārtikušas un harmoniskas sabiedrības un, tātad, arī valsts radīšanai nepieciešami ekociemati, kur ģimenes dzīvo apmēram hektāru lielos zemes gabalos (dzimtas īpašumos), kur pašu spēkiem ierīkots augļu un sakņu dārzs, neliels mežs un ūdenskrātuve, uzbūvēta ekonomiska ekomāja utt. Savukārt vietējai saimniecībai jānodrošina iedzīvotāju dienišķās vajadzības atbilstoši mūsdienu prasībām. Papildus tam, ciematā noteikti jābūt arī labai skolai un sabiedriskajam / kultūras centram, lai nodrošinātu aktīvu un pilnvērtīgu sabiedrisko un kultūras dzīvi. Šo koncepciju atbalsta daudzas Krievijā ievērojamas personas, tai skaitā prezidents D. Medvedevs.

Pretēji Ziemeļu puslodei, kur ekociemati galvenokārt ir īpaši radīti ar mērķi atjaunot kopienas, Dienvidu puslodē 50-75% cilvēku joprojām dzīvo ciematos, kuru sociālā, kultūras un garīgā dzīve saglabājusies samērā neskarta un kuros iedzīvotāji piekopj naturālo saimniecību. Šos ciematus apdraud globalizācija un urbanizācija – daļa iedzīvotāju aizplūst uz lielpilsētām, tiecoties pēc modernā rietumu dzīvesveida, bet paliekošie zemnieki ir spiesti pāriet no tradicionālajām polikultūrām uz monokultūrām, lai pielāgotos globālajām tirgus prasībām. Tomēr vairākas iniciatīvas un ekociematu projekti mēģina novērst šo negatīvo tendenci, cenšoties radīt mūsdienīgu dzīvi tradicionālo ciematu un kultūras vidē. Piemēram, Šrilankā piecdesmitajos gados aizsākās „Sarvodaya” kustība mieram, kura orientējās tieši uz apspiestāko kopienu un nelabvēlīgāko ciematu atjaunošanu. Šodien kustības ietvaros jau 30`000 ciematu veido spēcīgu sociālekonomisko infrastruktūru, kas nodrošina vietējās vajadzības un rada iespēju veidoties pelnošiem uzņēmumiem. Savukārt Senegāla kopš 2002. gada iegājusi vēsturē kā pirmā valsts, kur Vides ministrija plaši atbalsta ekociematu kustību valsts ilgtspējīgas attīstības stratēģijas ietvaros; šeit sekmīgi darbojas 350 ekociemati. Stratēģijas mērķis esot izvairīties no globalizācijas un urbanizācijas kļūdām, ar ko saskaras attīstītie rietumi… Dienvidāfrikā 1990. gadā aizsācies Tlholego ekociemata projekts. Lai gan te dzīvo tikai 35 pastāvīgi iedzīvotāji, ciematā jau pabijuši vairāki simti cilvēku no visas pasaules, lai mācītos permakultūru, ilgtspējīgu būvniecību un ekociematu veidošanu. Nākotnē Tlholego plāno koncentrēties uz tādu tūrismu, kas viesiem sniegtu autentisku “Āfrikas pieredzi”.

Garīgo meklējumu ciemats Findhorn

Projektu aizsāka trīs cilvēki, kas, nolēmuši dzīvot garīgi pilnvērtīgu dzīvi, satikās un apmetās uz dzīvi autofurgonā Findhorn pussalā Skotijas ziemeļaustrumu piekrastē, kur pārsvarā ir nelabvēlīgi laika apstākļi un smilšaina augsne. Šeit viņi iekopa arī nelielu dārziņu, kas drīz vien deva lieliskas ražas. Viņuprāt, to sekmēja sadarbība ar dabas intelektu, intuīcija un garīgie meklējumi, un drīz vien pie viņiem sāka braukt palīgi un domubiedri, lai kopīgi dzīvotu un strādātu. 1970. gadā tika izstrādāta pirmā mācību programma par sadarbību ar apkārtējo vidi, un kopš tā laika izglītošana ir kļuvusi par Findhorn galveno darbības sfēru. Patiesībā tikai 1980. gadā tika oficiāli nodibināts ekociemats.

Šobrīd Findhorn ekociematā pastāvīgi dzīvo apmēram 450 iedzīvotāji, kā arī katru gadu viesojas vismaz 3000 viesu no visas pasaules, kuri ierodas uz regulārajiem semināriem un visdažādākajām izglītības programmām, kuras ilgst no dažām dienām līdz pat vairākiem mēnešiem. Cilvēkiem, kas vēlas šeit dzīvot pastāvīgi, jāiesaistās Kopienas asociācijā un jābūt gataviem tādām kopīgām aktivitātēm kā pārtikas audzēšana un gatavošana, māju būvniecība, meditēšana, viesu sagaidīšana, dziedāšana, dejošana un svētku svinēšana. Arī šodien Findhorn prioritāte ir garīgā attīstība, kas izpaužas ikvienā mācību programmā un ikdienas procesā.

Arī ekonomiskās attīstības ziņā Findhorn ir sasniedzis lieliskus rezultātus – īpaša pārtikas audzēšanas sistēma, izmantojot biodinamiskās lauksaimniecības metodes, sniedz 70% no ciematam nepieciešamajām svaigās pārtikas rezervēm un apgādā ar to 200 mājsaimniecības. Pašlaik ciematā uzceltas jau 45 dzīvojamās ēkas, tai skaitā salmu bloku mājas, kurās izmantota pašu izstrādāta ekoloģiskās būvniecības sistēma, bet ciemata notekūdeņus attīra unikālā Living Machine iekārta. Šī un daudzas citas inovācijas ir radītas un patentētas tieši Findhorn ciematā. Četras vēja elektrostacijas saražo vairāk elektroenerģijas nekā pašiem nepieciešams; plaši izmanto arī saules enerģiju. Vietējās institūcijas aprēķinājušas, ka ekociemats gadā dod apmēram 5 miljonus mārciņu lielus ienākumus vietējām mājsaimniecībām un nodrošina ar darbu 400 cilvēkus.

Cilvēces vienotības centrs “Auroville

Ekociemats Auroville dibināts 1968. gadā Čenajas dienvidos Tamil Nadu piekrastē Indijā. To iedvesmojusi indiešu filozofa Sri Aurobindo līdzstrādnieces Mātes (The Mother) vīzija par cilvēces vienotības centru. Viņa definēja pamatprincipus, kas nosaka, ka: Auroville nepieder nevienam atsevišķam cilvēkam, bet pieder cilvēcei kopumā; tiem, kas vēlas šeit dzīvot, jātiecas uz Dievišķo apziņu; Auroville ir pastāvīgas izglītošanās, progresa un mūžīgas jaunatnes vieta; tā ir kā tilts starp pagātni un nākotni, laicīgo un garīgo meklējumu vieta ceļā uz cilvēces vienotības īstenošanu dzīvē.

Cilvēces vienotības centra “Auroville” radīšana esot bijis liels izaicinājums Indijā – valstī, kur datorus joprojām transportē ar vēršu ratiem un kur iedzīvotāju skaits pārsteidz jebkuru iztēli. Par šī projekta priekšrocību veidotāji uzskata tā atrašanos ziemeļu, dienvidu, austrumu un rietumu krustcelēs, kā arī urbanizācijas un lauku tradīciju, rietumu inovāciju un austrumu gudrības saskarsmes punktā. Indijas kultūrai raksturīgā atvērtība apkārtējai pasaulei un Indijas garīgo skolotāju senās tradīcijas esot bijuši svarīgi priekšnoteikumi. Šobrīd Auroville sastāv no 100 mazākām kopienām, kurās dzīvo 1500 iedzīvotāji no 40 pasaules valstīm. Uzbūvētas vairāk nekā 20 skolas, vairāki kultūras centri, pētniecības institūti, alternatīvo tehnoloģiju centri, uzņēmumi utt. Pēdējo 30 gadu laikā šeit iestādīti trīs miljoni koki. Auroville ir arī viesu mājas un infrastruktūra, lai katru gadu uzņemtu vairākus simtus tūristu un apmaiņas programmu studentus.

Paskaidrojumi:

[1] Kopiena ir cilvēku kopums, kas dzīvo vienā teritorijā un kam ir kopējas intereses un mērķi. Kopiena ir cilvēku grupa, kura ir izvēlējusies dzīvot un strādāt kopā, lai sasniegtu kopēju mērķi un vīziju. Mūsdienās pastāv tūkstošiem dažādu kopienu – pilsētu un lauku, komunālas un individuālas, garīgas un laicīgas, lielas un mazas. Kopienas pamatidejā var tikt ietvertas dažādas tēmas, piemēram, ekonomiskā sadarbība, vienlīdzība, vides ilgtspējība, izglītība, veselība, kopīga pašpārvalde, personīgā izaugsme, sociālās aktivitātes, garīgums, brīvprātības principi utt. Pie kopienām pieder ekociemati, dzīvokļu un mājokļu kooperatīvi, komūnas, zemes tresti, studentu kooperatīvi un daudzi citi juridiski/organizatoriski veidojumi (atkarīgs arī no vietējās likumdošanas).

[2] Ekoloģiskā pēda ir ilgtspējīga dzīvesveida mērvienība: tas parāda, cik liela zemes platība ir nepieciešama, lai apmierinātu mūsu vajadzības. Tas atspoguļo cilvēkiem nepieciešamo dabas resursu (pārtika, ūdens, gaiss u.tml.) apjomu un dabas resursu apjomu, kāds nepieciešams, lai cilvēku radītais piesārņojums un atkritumi tiktu absorbēti vidē. Jo mazāks pēdas nospiedums, jo saudzīgāk tiek izmantoti dabas resursi un teritorija kļūst neatkarīgāka sociālā un ekonomiskā ziņā.

[3] Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kuras raksturīga pazīme ir noturīgums jeb nepārtrauktība ilgstošā laika periodā. Šādu attīstību nodrošina (panāk), īstenojot zinātniski pamatoti izstrādātus stratēģiskus uzdevumus. Ekoloģijā ilgtspējīga attīstība nozīmē ekoloģiska līdzsvara saglabāšanu, vides saudzēšanu, izvairoties no dabas resursu nesamērīgas iztērēšanas, izsmelšanas.

[4] Mājokļu kooperatīvos (cohousing) katrai ģimenei pieder savs mājoklis, taču dažas sadzīves sfēras ir nodotas koplietošanai. Tās var būt kopā sanākšanas telpas un pusdienošanas telpas, rotaļlaukumi un rotaļistabas, bērnu aprūpes telpas, piemājas dārzi, ofisi, darbnīcas u.c. Pasaulē eksistē arī dažādi citi kooperatīvi mājokļu un dzīvokļu apsaimniekošanas veidi, kur īpašumi var piederēt gan katrai ģimenei individuāli, gan vienai juridiskajai personai. Arī resursu un telpu koplietošanas noteikumi stipri atšķiras tāpat kā kooperatīva sociālekonomiskā un kultūras dzīve.

Detalizētu informāciju par 5 ekociematu projektiem, kas šobrīd tiek īstenoti Latvijā, lasi mūsu bloga sadaļā Latvijas ekociemati!

One Response to Ekociematu kustība Latvijā un pasaulē

  1. Ai Gars says:

    Šī garā pārsksata berigās ir daži jēdzienu skaidrojumi. Diemžēl nezināmā autora EKOLOĢISKĀS PĒDAS apraksts ir pārprotams. Katra subjekta E P ietver visu viņa dzīvesdarbības ietekmi – lidojot uz savu zaļo mājiņu, pērkot plastikāta sevešzemju ražojumus EP daudzreiz pārsniegs pieļaujamo, jeb Zemes kapacitāti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: