Dzeja

Mans vecaistēvs bija zemnieks,
Visa iešana un darīšana viņam iznāca tikai pa Zemi.

Bet savus Zemes darbus
viņš pielāgoja debesu ceļiem.
Viņš vēroja Sauli,
viņš vēroja zvaigznes,
Bet visvairāk viņš vēroja Mēnesi.
Un vectēvam ļoti bieži
svarīgāki par visu bija Mēness grieži.
Viņš jaunā Mēnesī sēja
un vecā Mēnesī pļāva,
un, kad Mēness bij piebriedis apaļš kā muca,
viņš dzīvajai radībai ganos un kūtīs pāroties ļāva.
Bet kad debesīs valdīja tumsa,
kas visam augt un vairoties kavēja,
tad vecaistēvs ravēja.

Bet kaut kur augšā
ir kāda planēta.
Un uz tās arī ir ļaudis.
Un starp tās ļaudīm arī ir veči.
Un šie veči arī lūkojās debesīs.
Bet viņiem-šīs tālās planētas večiem-jo bieži
svarīgāki par visu ir-Zemes grieži.
Viņi jaunā Zemē sēj,
viņi vecā Zemē pļauj,
un, kad Zeme ir piebriedusi apaļa kā muca,
viņi savas planētas dzīvībai auglības svētkus svinēt ļauj.
Bet, kad Zeme nav redzama,
kad viņu debesīs valda tumsa,
kas visam augt un vairoties kavē,
tad viņi-Šīs tālās planētas veči-
savas planētas nezāles ravē.
Bet vēl augstāk ir kāda cita planēta,
tās veči vēro Marsa griežus,
Un vēl kāda cita,
Tās veči vēro Venēras griežus.
Un Merkūrija…
Un vēl, un vēl, un vēl…

Mēs visi cits citu vērojam:
kāds īsti tu esi,
vai tu dilsti vai briesti,
cik plati tev logi
un cik augsti tavi griesti.
Mēs visi spīdam cits cita debesīs.
Vai tu vēro manus griežus?

1979, autors nezināms.

Dvēselē bezgalība spoguļojas
Dvēselē Dievs ar saviem bērniem rotaļājas
No dvēseles nāk viss
Pirmie soļi
Pirmais vārds
Pirmās domas
Un sajūtu netveramā vārpa
Dvēseles telpa sargāta un cēla
Gaišas saules pilna
Apmirdzēta

Savu dzīvi ar dvēseles vibrācijām
piepildu
Jā
Debesīs atskan jā
Uz zemes nāk eņģeļi
Un ved mieru vezumiem vien
Manā sirdī no jauna atdzimst šī diena
Un var atdzimt it viss
Kam atļaujos noticēt-
Dvēseles zieds
Savas pirmās ziedlapiņas sāk vērt

Redzu mazās mājiņas
Pasaule sadalīta laukumiņos
Katra šūniņa elpo
Šis sapnis tik dzīvs
Tik īsts
Ka liekas – neticami būtu
Dzīvot pa vecam
Manas domas ir spēcīgākas par bijušo
Jaunus atskaites punktus tās meklē
Ne ārpus sevis – bet SIRDĪ
Sirdī.
Mana Pasaule mostas
Mana Pasaule dzied pirmo dziesmu
Un dejo pirmo valsi
Mana Pasaule-
MANA PASAULE ELPO!
Un mēs visi esam brīvi -
brīvi savās domās.

 Aija Kadiķe

 

 ATMOSTIES UN ATCERĒTIES…

Mīļā, labā Latvijas tauta!
Kad modīsies no verdzības
Apziņa Tava?

Gribu, lai Latvijā ir kā senāk,
Lai aug dēli kā ozoli
Un zied meitas kā liepas,
Lai skaisti un brīnišķi cilvēki Latvijā dzīvo –
Veseli miesā un pilnīgi garā!

Mosties, mosties, Dvēselīte,
Atver acis, atver ausis,
Ieskaties, ieklausies:
Dieva valstība visapkārt mums,
Pilnīga krāsās un jaukās skaņās:
Mazā zālītē, sīkā puķītē, varenā kokā –
Skan Viņa balss;
Zaļā sienāzī, kurš spirgts čirkstina,
Mundrā vardītē, kas pļaviņā lēkā,
Veiklā zivtiņā, upītē peldošā,
Mazītiņā putniņā, kurš Tev dziesmiņu dzied –
Ieskaties, ieklausies,
Proti novērtēt to!
Visu Tēvs devis mums ir,
Priekš mums viss tas ir,
Bet – ne laušanai, postīšanai –
Priekš iepriecinājuma un palīga mums,
No Pirmsākumiem tā viss iecerēts bij`…

Vien mosties no sava tūkstošgad` miega –
Atmosties un atceries!

Ieva Krūmiņa
2003

 

LIELĀ DABAS GRĀMATA ikkatrā savā lapas pusē ierakstījusi stāstu kādu – CILVĒKIEM PAR VIŅU DZĪVI. Kas ir bijis, ir un būs. DABA pati VISU PASTĀSTA – ar savu balsi, ar savām krāsām un smaržām. Šo stāstu BURVĪBA IR TIK APBRĪNOJAMA, ka cilvēku valoda ir par mazu visu stāstu PIEPILDĪJUMAM. Zem asfaltu lentām un aiz māju dzelzsbetona sienām ir grūti SADZIRDĒT pašu BRĪNUMAINĀKO BALSI pasaules telpā. * Čiekurs iekrīt sūnās. Strautā stirna dzer. Pat neizšķirt kas MAIGĀKS – strauta spogulis vai stirnas lūpas. Kāda skaņa tai liek tramīgi pacelt galvu. Tas tik čiekurs iekritis sūnās. Kamene aizlido. Ikkatra DABAS lapa pilna ir ar stāstiem, pasakām un leģendām. Vai lasīt to visu proti tu? Vai ne tu šajās lapās esi putns, vējš un mēness stari starp egļu zariem? Vai ne tu? Pieliecies un tavi mēness stari aizskars pūkaina zaķēna kažociņu. Uzpūt elpu savu un raugi kā zaķēns miegā sāk SMAIDĪT. Purniņu iespiedis sūnās.

Ieva Trimalniece

 

Mūsdienu paradokss vēsturē ir tas, ka
mums ir augstākas mājas, bet zemāki mērķi;
plašāki lielceļi, bet šaurāks skatījums uz lietām;
mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk;
mēs pērkam vairāk, bet priecājamies mazāk.

Mums ir lielākas mājas un mazākas ģimenes;
vairāk sadzīves tehnikas, bet mazāk laika;
mums ir vairāk zinātnisko grādu, bet mazāk veselā saprāta;
vairāk zināšanu, bet mazāk spriešanas spēju;
vairāk ekspertu, tomēr vairāk problēmu;
vairāk zāļu, bet mazāk veselības.

Mēs dzeram pārāk daudz, smēķējam pārāk daudz, smejamies
pārāk maz, braucam pārāk ātri, ejam gulēt pārāk vēlu,
pieceļamies no rīta pārāk noguruši, lasām pārāk maz,
skatāmies televizoru pārāk daudz un pārāk reti lūdzam Dievu.

Mēs esam daudzkāršojuši savus īpašumus,
bet samazinājuši savas vērtības.
Mēs runājam pārāk daudz, mīlam pārāk reti un
neieredzam pārāk bieži.
Mēs esam iemācījušies kā izdzīvot, bet nevis dzīvot,
mēs esam pievienojuši gadus dzīvei, nevis dzīvi – gadiem.

Mēs esam veikuši ceļu uz Mēnesi un atpakaļ,
bet mums ir apgrūtinoši pāriet pāri ielai, lai satiktu jauno kaimiņu.

Šis ir dubultu ienākumu un vēl lielāku šķiršanos laiks,
greznāku namīpašumu un izpostīto māju laiks.

Atcerieties – pavadiet kādu laiku ar saviem mīļajiem,
jo viņi nebūs ar jums mūžīgi.
Atcerieties – pasakiet laipnu vārdu kādam, kurš lūkojas uz jums uz augšu
ar apbrīnu, jo šis mazais cilvēks drīz izaugs un nebūs jūsu tuvumā.
Atcerieties dāvāt siltu apskāvienu kādam, kas ir jūsu tuvumā,
jo tas ir vienīgais dārgums, ko jūs varat dāvināt no sirds
un kas nemaksā ne centa.
Atcerieties pateikt “Es tevi mīlu” savam dzīves draugam un saviem mīļajiem, bet, galvenais, tā arī domājiet.

Atvēliet laiku mīlestībai,
atvēliet laiku sarunām,
atvēliet laiku pārdomām.

Džodžs Karlins