Cilvēki vaicā, kādēļ Anastasiešu blogā nav aktivitātes. Tas ir normāli, tā tam ir jābūt!
Kas tad ir īsts anastasietis? Tas ir cilvēks, kas dienas gaišajā laikā kopj savu zemes gabalu muguru neatliecis. Kad satumst, viņam tik vien pietiek spēka kā aiztikt līdz gultai un puslīdz pieklājīgi apgulties kā miegs ir klāt. Viņš nedzird, kā turpat aiz sienas lapsa ķer peles. Viņš ir pieradis, ka zem katra pakša dzīvo putnu ģimene un audzina bērnus. Meža cūkas viņam parāda, kad ir laiks rakt kartupeļus, un garāžas durvīm priekšā aizaugusi baravika liek atteikties no nevajadzīgas braukāšanas apkārt. Vai tādam cilvēka ir laiks uz datoru pat paskatīties?
Vienam likteni ir lēmis piedzimt lauku sētā un jau no bērna kājas viņš dzīvo īstu lauku dzīvi, vienkāršu, mierīgu un skaistu. Tai pat laikā smagu un praktisku. Fizisks darbs – tā ir visīstākā joga! Vēl jo vairāk, ja to iemanās darīt ar dziesmu. Tiešs kontakts ar dabu ātri vien parāda, kā viss notiek, ilūzijām nav vietas. Un cilvēks sāk saprast dzīves filozofiju. Tas ir pats galvenais.
Ja liktenis lēmis piedzimt un uzaugt lielpilsētā, tas nav ne labi, ne slikti. Tā ir cita pasaule. Citādāk iekārtota, dzīves īstenība parādās savādāk. Masu mēdiji ilgi un uzstājīgi liek noticēt ilūziju pasaulei. Un tad – bāc! – liktenis ar akmenscietu roku sadauza visas ilūzijas smalkās drumslās. Tā rodas nojausma, kas patiesībā notiek un uz kurieni viss virzās.
Katram ir savs ceļš iedots, lai pietuvotos lielajai patiesībai. Nav jēgas skatīties, kā iet citiem, tas rada vien skaudību un vēlmi iet pa svešu taciņu, kas savukārt rada vienu vienīgu vilšanos. Interese par jaunumiem jebkādā formā – arī aktivitātes gaidīšana šajā blogā – tā ir vien tiekšanās aizmirst par savu personīgo dzīvi, par saviem pienākumiem, par sūro, praktisko īstenību. Dzīve rāda, ka patiesi vērtīgus vārdus mēs varam pateikt ļoti, ļoti maz. Un no vārdiem tāpat nav nekādas jēgas, jo rīkoties liek tikai praktisks piemērs ar reāliem rezultātiem. Tādēļ nav ko nīkt pa diskusiju grupām, ejam darīt vērtīgus, praktiskus un paliekošus darbus!
Runājot skarbus vārdus un tai pat laikā patiesi cienot –
Kārlis Šulcs